Katram no mums ir kāda nepiepildīta vēlēšanās. Citam tā ir lielāka, citam pieticīgāka. Viss atkarīgs no cilvēka, viņa rakstura un tieksmēm, no viņa iespējām un dvēseles skaidrības. Šoreiz Ziemassvētku priekšvakarā painteresējos, ko dāvanā sev vēlētos sagaidīt Lejaskurzemes zemnieki?

Dunikas pagastā ar gaļas liellopu un upeņu stādījumu audzēšanu nodarbojas zemnieku saimniecības “Demes” īpašniece Dzintra Dunaiska. Viņa labi sakārtojusi tuvāko apkārtni, iekopusi glītu birztaliņu, kurā izaugot arī viens otrs lietkoks. Visu rocību enerģiskā lauksaimniece sasniegusi saviem spēkiem. Arī projektus rakstīt viņa perfekti iemācījusies, un kāds no tiem savulaik palīdzējis tikt pie balto Šarolē šķirnes govju ganāmpulkam nepieciešamās nojumes.

– Tagad es gribētu, lai man izdodotos saņemt atbalstu kārtējam projektam, jo saimniecībai ļoti vajadzīgs jauns traktors, – teica dunicniece. Tomēr viņa šauboties, vai izdosies finansējumu nodrošināt, jo ievērojusi, ka kopš tā laika, kad pieejami Eiropas Savienības maksājumi, kļuvis lielāks ne tikai naudas gribētāju pulks, bet uz sliktāko pusi izmainījusies arī atbalsta saņemšanas kārtība. Televīzijā šovasar rādīts, kā ar elkoņiem un spēku muskuļoti vīri cenšas cits citu atspiest malā, lai pirmie iekļūtu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras ēkā un iesniegtu savus projektus. Tad nu zemniece vēlētos, lai nākamgad struktūrfondu finansējuma sadales process kļūtu taisnīgāks un arī sievietēm, kam nav tik spēcīgi elkoņi,  būtu iespējams iesniegt projektus, kā tas noticis kādreiz.

Vairāk nekā piecdesmit mūža gadus biškopībai veltījis aizputnieks Ilgmārs Petrovics, kura zemnieku saimniecība “Īpašas”   atrodas Lažas pagastā – meža ielokā, pasargāta no stipriem vējiem un ķīmijas. Patlaban kopīgi ar kundzi uz mazauglīgās, smilšainās zemes, kas citādi lauksaimniecībai nav izmantojama, viņš aprūpē 66 bišu saimes.

– Mani vairāk par visu satrauc Liepājas Cukurfabrikas liktenis. Esmu ieinteresēts un vēlos, lai tā, neraugoties uz spiedienu, turpinātu strādāt un Latvijā netiktu izputināta cukura ražošanas nozare. Tāpēc, ka mēs, dravnieki, esam cieši saistīti un pat zināmā mērā atkarīgi no cukura rūpniecības. Mūsu klimatiskajos apstākļos darbojoties, nav iespējams iztikt bez bišu piebarošanas ziemā. Šim nolūkam līdz šim izmantoju tikai Liepājā ražoto cukuru, jo tā kvalitātei varēju droši uzticēties. To diemžēl nevaru sacīt par ievesto preci. Atceros, kā Atmodas gadu sākumā vienreiz ziemā pabaroju bites ar Austrijā ražoto cukuru un vairākas saimes aizgāja bojā. Tāpēc var notikt tā, ka, slēdzot valstī cukura nozari, tiek neglābjami iznīcināta arī  biškopība,” sarunā ar “Kurzemes Vārdu” teica pieredzējušais dravnieks.

 Mazo zemnieku saimniecību “Straumēni” Grobiņas pagastā līdz šim veiksmīgi izdevies aprūpēt Ausmai un Jurim Būriem. Kādreiz viņi kopa ne tikai govis, bet nodarbojās arī ar cūkkopību. Kopš Eiropas Savienības standarti aizliedz turēt zem viena jumta piena lopus un cūkas, no papildnozares nācies atteikties. Tagad zemnieki slauc deviņas govis un ir apmierināti, ka spēj izdzīvot.

– Dāvanas mēdz būt dažādas. Mēs visvairāk priecātos, ja nepietrūktu veselības un piena nozarē valdītu stabilitāte, ja pārstrādātāji turpinātu ar mums sadarboties un nepazeminātu iepirkuma cenu, lai varam turpināt strādāt. Tāpēc, ka cenu pazemināšanās mums būtu iznīcinoša. Visi pakalpojumi un pirkumi taču kļūst aizvien dārgāki,” teica mundrā “Straumēnu” saimniece.

Ar zemes apstrādi un graudkopību apmēram 500 hektāru lielā platībā nodarbojas kooperatīvā sabiedrība “Vērgale 1”. Tās valdes priekšsēdētājs Aivars Grava pastāstīja, ka kooperatīvs sniedz pakalpojumus arī vairākām kaimiņu pagastu gaļas un piena lopu audzēšanas saimniecībām, pavasarī palīdzot zemniekiem apstrādāt un apsēt laukus, bet rudenī tos nokuļot un uzņemoties graudu pirmapstrādes funkcijas.

– Tagad dāvanas lauksaimnieki saņem nevis no Ziemassvētku vecīša, bet no Eiropas Savienības. Un viss labākais, kas atrodas maisu virspusē, pienākas Rietumu kolēģiem, bet mūsu zemniekiem paliek tā daļa, kas izbirst, kad maisu izpurina. Taču visvairāk, manuprāt, strādāšanai laukos ir nepieciešama stabilitāte. Lai zemnieki var plānot savu darbu vismaz divus vai trīs gadus uz priekšu, lai viņi zina, ko audzēt un cik lielā mērā to darīt. Inflācijas apstākļos, kad viss kļūst dārgāks, tas ir ļoti svarīgi, – sacīja kooperators.

Virgas pagasta zemnieku saimniecībā “Ošenieki” ir 125 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Visa šī platība tiek mērķtiecīgi izmantota, lai ražotu pienu un apgādātu ganāmpulku ar graudiem un pārējo lopbarību. Īpašnieces Elgas Bunkas lielākā vēlēšanās esot, lai  SIA “Ozols”, kas iepērk no zemniekiem pienu, norēķinātos par saviem parādiem un nākamgad iztiktu bez maksājumu novilcināšanas. Nauda par pienu netiekot maksāta jau kopš oktobra, un tas sāk atgādināt akciju sabiedrības “Kurzemes piens” izdarību laikus.

– Es, protams, justos gandarīta, ja turpmāk tik strauji, kā tas notika šogad, nesadārdzinātos lauksaimnieciskā ražošana, un novēlu labu veselību mūsu ministram Mārtiņam Rozem! – piebilda uzņēmīgā virdzeniece.

Nīcas pagasta zemnieku saimniecība “Līvmaļi” sesto gadu audzē sēklas un pārtikas kartupeļus, bet pirms diviem gadiem pievērsušies arī šķirnes zirgkopībai. Lauku sētas īpašniece Arta Cinkus un viņas vīrs Ainars lēš, ka pats nepieciešamākais laukiem ir kvalificēti un strādāt griboši speciālisti. Šobrīd to katastrofāli pietrūkst, taču, ja šo deficītu izdotos pārvarēt, viņi uzskata, ka attīstība neizpaliktu.

– Arī mūsu izaudzētajai produkcijai ir jāmaksā tik, cik tā patiešām maksā. Tad radīsies iespēja cilvēkiem par krietnu darbu atlīdzināt ar pienācīgu algu, – sacīja zirgu audzēšanas lietpratēja.

Foto: Pēteris Jaunzems