Aizputē, Jelgavas ielā, kādā nomaļā ēkā norunājam tikšanos ar kundzi, kura 54 gadus strādā par kurpnieci – tā ir Ilga Berta Zabeļska. Vienā mājas pusē darbojas autoserviss, bet turpat blakus atrodas kurpnieces darbnīciņa. Skan radio, rāmi deg svece, logi pilni zaļiem augiem, un pie gara galda starp kurpju plauktiem sēž pati meistare. Viņa gaiši pasmaida un aicina iekšā.

 Mājās sēdēt negrib

“Man bija 22 gadi, kad sāku strādāt ar apaviem, 1967. gads tas bija. Sākumā kurpes krāsoju. Agrāk tā darīja. Laika gaitā darba palika aizvien mazāk un mazāk, krāsas arī tādas vairs neražoja, tad direktors ieteica izmācīties par kurpnieci. Man tas darbs patika, arī tētis, Gūtmanis, mums bērnībā visu taisīja, arī kurpes, un es domāju, kāpēc ne? Un tā tas arī palika,” atceras Ilga. Tolaik ar darbiem Aizputē nemaz tik viegli neesot bijis, iepriekšējā kurpniece gājusi pensijā, un Ilga uzreiz tikusi viņas vietā. Daudzus gadus strādājusi Pasta ielā, kur bijusi apavu darbnīca, tad sadzīves pakalpojumu mājā kādu laiku darbojusies un nu nonākusi Jelgavas ielā. Par to, vai kurpnieka profesija vairāk nepiestāv vīriem, Ilga neesot īsti domājusi: “Kaut kā vienalga. Īstenībā jau man tie vīriešu darbi diezgan labi patīk. Agrāk braucu vīram līdzi uz mežu zāģēt malku. Fiziskais darbs mani nebiedēja, pie visa bija pierasts. Bērnībā mamma mums arī daudz lika darīt. Nelutināja lieki.”

Sievietes darba diena ir no pulksten 8 līdz 15. “Kur tad nu vairāk, man taču 3. martā palika jau 80 gadi,” smaidot teic meistare. Izdzīvot Ilga varot, saņem invaliditātes pensiju, jo mugura jau no bērnības esot bijusi sāpīga, un tad papildus par darbiņu arī ir kāda kapeika. Vienkārši sēdēt mājās viņa negrib. “Pašai interesantāk, un cilvēkiem labi – ir kas to kurpi salabo,” viņa saka. Ilga šobrīd ir vienīgā kurpniece Aizputē. Agrāk blakus strādājis kolēģis, viņam gan veselība vairs ilgāk neesot ļāvusi darboties, tad nu sieviete palikusi darbnīcā viena. Jaunie šādu amatu visdrīzāk vairs nemācīšoties, jo no tā vien Aizputē izdzīvot būtu grūti. “Nav to cilvēku tik daudz. Redzi, man vēl pensija klāt, un es izdzīvot varu, bet jaunam jau visa gribas vairāk. Neviens pie manis nav interesējies par iespēju apgūt šo profesiju. Tā jau no meistara jāmācās, praktiski darbojoties. Domāju, ka šis amats drīz vien pazudīs. Ko darīs? Nonēsās un pirks jaunas.”

Aizvien štruntīgākas kurpes

Lielu naudu par darbu kurpniece neprasot. Zoles pārlīmēšana un nošūšana vienam apavu pārim aptuveni 6 eiro, ja vienai kurpei, tad trīs. “Par velti jau arī nevar!” saka meistare un paskaidro, ka cenā iekļauta līme, diegi, darbs, telpu īre, elektrība – viss. “Bet visam sanāk, es te nomaksāju, sapērku materiālus, un mājās arī vēl ir ko aiznest,” viņa nesūdzas. “Tagad jau tie apavi ir kādi ir. Daudz štruntīgākas kurpes ražo nekā senāk. Imitācijas ļoti grūti labot, ādu sataisīt var daudz kvalitatīvāk. Citiem iet nost tā virskārtiņa no imitācijām. Binzoles jau arī mūsdienās gandrīz vai no papīra taisa. Kādreiz tās bija no īstās ādas.”

Visvairāk plīstot rāvējslēdzēji, kurus grūti pāršūt. Arī mašīna, ar ko tas darāms, Ilgai esot diezgan sena, no septiņdesmitajiem gadiem. Ja kaut kas tur neiet, tad meistarei nākas, kā viņa pati saka, “mehaniķēt, kamēr aiziet”. Ne reti aizputnieki nopērkot jaunas kurpes un uzreiz atnesot pie meistarītes, lai uzliekot dubulto zolīti, lai ilgāk kalpotu un neslīdētu. Interesanti, ka apavus labot nes ne tikai vecāka gada gājuma ļaudis, arī jaunie – meitenes maina papēdīšus, puišiem botas jāpielabo, klientūra esot dažāda.

Pēc apava var spriest arī par tā nēsātāju. “Ir kurpītes ar nomītiem papēžiem, jo kājas tiek šķībi liktas – tas no gaitas atkarīgs, katrs jau iet tā, kā iet. Ļoti daudz arī nevīžīgu cilvēku. Nekopj apavus, nespodrina. Arī man nes aplipušus ar dubļiem, nu pa taisno no ielas. Tad man visas drēbes, viss ar to… nu tas ir nekaunīgi. Izlikām arī šiltīti ārā, ka pieņemu tikai tīrus apavus un bez šņorauklām, jo tās man labojot var ievilkt kādā aparātā. Tāpat jau nes visādus. Protams, ir arī kārtīgie un tīrīgie,” stāsta I. B. Zabeļska. Lielākoties gan aizputnieki meistari cienot, kā nekā visu dzīvi jau tepat plecu pie pleca. Tie, kas reiz nāca kā bērni, tagad pie Ilgas nes labot savu bērnu apavus.

Četrus piecus pārus dienā varot sataisīt. Algas un pensiju dienās nesot vairākus pārus, to labi varot just.

Dzimtas sievišķais spēks

Aizputē Ilga pavadījusi visu savu dzīvi, arī bērnību un kara gadus. Par dzīvesvietas maiņu neesot pat domājusi. Sieviete stāsta, ka dzīve gan metusi visādus lokus un likusi dažādus pārbaudījumus. Tētis nomiris, kad meitenei bijuši vien 14 gadi, un mamma viena audzinājusi astoņu bērnu ģimeni. Ar vīru savulaik Ilga izšķīrusies, abas meitas audzinājusi un skolojusi viena. Kopumā ar savas dzimtas sievietēm Ilga lepojas: viena mazmeita nupat izmācījusies par žurnālisti, otra studē ekonomiku. Arī meitas labos amatos strādājušas, māsas meita strādājot ātrajā palīdzībā, viņai arī četri bērni. “Tā mēs ar visu, viena otrai palīdzot, esam tikušas galā,” saka Ilga.

Bez apaviem viņai patīk nodoties puķu audzēšanai, viss augot griezdamies. Agrāk bijis iekopts arī dārziņš, bet tas izzagts, tad nu lielākai saimniekošanai Ilga metusi mieru. “Meitas jau arī man īpaši neļauj neko daudz darīt, saka, lai atpūšos. Kādu radu bērnu palīdzu pieskatīt. Ko varu, to līdzu.”

Mēli kulstīt gan Ilga nemīlot, lai arī ik pa laikam kāda interesanta Aizputes ziņa līdz viņai atnākot. Kad bijuši divatā ar kolēģi, tad gan vairāk tie jaunumi apkārt grozījušies, šobrīd esot pierimis. “Es ar tādu vienatni laikam esmu apradusi, arī mājās man patīk, ka es viena. Neviens mani nekur nevelk, nerauj, daru, ko es gribu. Citiem liekas jocīgi, ka es sev, viena būdama, vakariņas gatavoju, bet man patīk. Ar ātro piena zupu paēst nevaru, man vajag kaut ko labāku,” smej aizputniece. Kamēr galvenie instrumenti – acis un rokas – ļaus darboties, Ilga darbu mest pie malas nedomā. “Tas gan – rokām stiprām jābūt. Un zini? Mans kolēģis vienmēr teica, ka man rokas spēcīgākas nekā viņam. Un viņam arī bija liela pieredze, kādi 56 gadi.”