Pagājušonedēļ uz Pāvilostu devās ”Labvakar” filmēšanas grupa ”Kas var būt labāks par šo?”, ar kuras palīdzību jau sestdien, 25.aprīlī varējām skatīties uzfilmēto materiālu par Pāvilostas Dzintaru Zamarīti un viņa kūpinātajām zivīm.

Mārtiņš Rītiņš, kurš labi pazīstams ar savu izsmalcināto gaumi ēdienu lietās, Dzintara gatavotās zivis nosauca par visīstāko Slow Food Latvijā – nekas nevarot būt īstāks un dabiskāks. Saulē un vējā vītinātās zivis ieguvušas ne ar kādām iekārtām neiegūstamo jūras smaržu un aromātu. Saprotams, operatoram filmēt šādus kadrus, ēdiena smaržas apvītam, ne tuvu nebija tik viegli, kā Rītiņam nogaršot Pāvilostas delikateses.

Ar skatu uz jūru

Kad tiek vaicāts par pamatnodarbošanos, Dzintars atklāj, ka ir izbijis jūras robežsargs, bet šobrīd jau kādu laiku dzīvo pensijā. Kundze Veronika mājas solī palīdz kā var un māk, rūpējoties par kārtību saimniecībā. Dzintars ir no Pāvilostas puses – dzimtas mājas ”Masdaneļi” atradušās netālu no Akmensraga bākas. Kad nāca padomju laiki, viss tika atņemts un dzimtai esot bijusi jāmeklē cita pajumte, kā rezultātā ceļš pagriezās uz Pāvilostu, kur Zamarīši dzīvo vēl šobaltdien. Namatēvs vēl piebilst, ka kādreiz mājas piejūras kāpās bijušas vienīgās, bet tagad, sevišķi pēdējos gados, saradušies daudz kaimiņu, kas skatu uz jūru gan neaizklāj.

Labs nāk ar gaidīšanu

Zivju kūpināšanas un vītināšanas mākslu Dzintaram iemācījusi māte Vilma Freimane, kura strādāja zivju fabrikā – auksti kūpināja zušus, lašus un mencas Maskavas kungiem. Process diezgan laikietilpīgs – sākumā zivis jāiesāla, tad jānogaida divas nedēļas, pēc tam vienu diennakti nepieciešams atmērcēt, līdz beigās var divas vai trīs dienas kūpināt zemā temperatūrā. Karstā kūpināšana gan tik ilgi uz gardajām zivtiņām neliek gaidīt – no pusotras līdz divām stundām virs alkšņu malkas uguns un lieta darīta. Šādu zivju apstrādi gan labāk veikt aprīlī un maijā, jo tad varot mazāk pielikt sāli, kā arī mušas netraucē darbā.

Menca pret akmensbuti

Runājot par tieši Kurzemē pieprasītākajām zivīm, Dzintars zina teikt, ka mums raksturīgās ir saulē un vējā vītinātas (kaltētas) zivis – uz Ziemeļiem un Dienvidiem no Liepājas. Zināms, ka menca mums nav sveša, bet īpaši garda esot akmensbute. Pats kaltētājs ir iecienījis to pašu mencu, protams, auksti kūpinātu. Kā reizi ir sagadījies, ka šobrīd mencai ir īstā sezona. Savukārt vēl bez mencām ir ieplānotas vēja zivis, asari, vimbas un līdakas – tās gan jūrā parādoties reti.

Ar Latvijas pavāru lepnumu Mārtiņu Rītiņu sadarbība izdevusies veiksmīga, jo Rītiņš ir saprotošs, erudīts, kā arī daudz ko savā dzīvē esot redzējis, tāpēc noteikti zina, ko runā. Viņam visvairāk pie sirds gājusi jau iepriekš pieminētā kūpinātā akmensbute.

Artūrs Hūns