Pirmās īsti pavasarīgās dienas otrdien atvēra arī tos bērzus, kas vēl nedēļas nogalē stāvēja ziemas mierā.

“Labi tek,” vērtē Jānis no Priekules novada, tikko iedzinis tekni prāva bērza stumbrā. Izmēģinājis arī iepriekšējās dienas, bet tad sulas vēl nav tik strauji riņķojušas. “Pirmā īstā saulīte taču tikai šodien!” Tekne ātri vien ir pierietējusi, un lāse aiz lāses skrien zemē, kamēr Jānis sameklē maisu, ko piesiet pie koka. Tā esot daudz ērtāk, praktiskāk un tīrāk, nekā tecināt spaiņos – maisā nesakrīt pirmās dullās pavasara mušas, vējš nesadzen pērno lapu driskas.

“Divas nedēļas pa pieciem litriem katru dienu – un izskalos visas zarazas ārā,” Jānis saka. Viņam pašam vislabāk tīkot svaigas sulas. Bet, ja glabāt, tad tikai līdz Jāņiem un bez jebkādām piedevām. Ilgāk turētas, sulas vairs neesot tik labas. Uzglabājot gan jāņem vērā, ka traukam jābūt pilnam līdz pašai augšai un hermētiski noslēgtam – lai ne gaisa burbulītis klāt netiktu. Gaisa ietekmētas, sulas saglumēs.

Tas, kad bērzi sāk un kad beidz tecēt, kā arī tas, vai to sula ir vairāk vai mazāk salda, esot atkarīgs no neskaitāmiem faktoriem – laika apstākļiem, paša koka, vietas, kur tas audzis.

Bērza sulu var tecināt, līdz tā vairs nav dzidra, bet kļūst bālgana. Tad jāņem sausa tapa un jāiedzen urbuma vietā. Koks to pieņems, tapa pamazām apaugs, Jānis rāda bērza stumbrā četras tapu vietas, no kurām viena jau vairs tikko samanāma. “Līdz aprīļa vidum tecēs noteikti!”

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds” 

Svarīgi arī tas, vai bērzs pieradis pie urbšanas – ja no tā regulāri tecina, tas spēj arī vairāk sulas saražot, stāsta Jānis no Priekules novada.