Kaut gan kvalitatīvi sēklas kartupeļi nemaksā lēti, šopavasar tos nav nemaz tik vienkārši nopirkt. Pieprasījums pēc stādāmā materiāla esot tik liels, ka pat Priekules selekcijas stacijā, kur nodarbojas ar jaunāko šķirņu veidošanu, izpirkti tukši visi apcirkņi.

Kaimiņš iet palīgā kaimiņam

Liepājas rajona kartupeļu audzēšanas veterāns, rucavnieks Kārlis Vītols zināja pastāstīt, ka, lai gan avīzē sludinājumu netrūkstot, arī Rucavā un Nīcā labu kartupeļu sēklu ar uguni esot jāmeklē. Tos tagad stādot gandrīz katrās mājās, galvenokārt pašpatēriņam un tuvinieku galdam. Bet kāda pilsētniece nesen atzinusies, ka kartupeļiem šopavasar atvēlēts pat sētsvidus, kur līdz šim iekopts zaļojis zāliens.

Cilvēki cenšas nodrošināt sev iztikšanu, jo, kam pagrabā ir kartupeļi, tas badā nenomirs, secināja pieredzējušais rucavnieks. Arī viņš pats šonedēļ jau pabeidzis neatliekamo pavasara darbu, bet meita Gunita, turpinot tēva aizraušanos, atjaunojot novadā iecienītākās kartupeļu šķirnes ar meristēmām.

“Ar lāpstu vai dakšām kartupeļus laukos mūsdienās neviens vairs nestāda. Tā rīkojas tikai mazdārziņu īpašnieki pilsētā, bet lauksaimniekiem gandrīz katram pieder lielāks vai mazāks traktors, ar ko vagas izdzīt. Arī kaimiņš iet talkā kaimiņam,” sacīja Virgas pagasta zemnieku saimniecības “Vējotnes” īpašnieks un kartupeļu audzētājs Miķelis Roga.

Risks tomēr pastāv

Turklāt kartupeļu audzēšana lielos apjomos prasot ieguldīt tūkstošiem latu, taču neesot garantijas, ka rudenī tos droši izdosies saņemt atpakaļ. Lai gan Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta speciālisti ir izskaitļojuši, ka kartupeļi ir viena no kultūrām, kas, saņemot vispieticīgāko valsts atbalstu, spējīga dot vislielāko pievienoto vērtību, klimata apstākļi pie mums esot tādi, ka risks šo guvumu nesaņemt tomēr ir diezgan prāvs. “Pēdējos gados laiks cilvēkus izlutinājis, salnas nav bijušas tik iznīcinošas, un viņi tagad uzdrīkstas stādīt kartupeļus agrāk. Rau, šogad jau maija sākumā daudzi ir paguvuši tupeņus iestādīt. Taču esmu redzējis, ka salnas nopļauj pat ziedošu kartupeļu lauku un pēc tam tur nekas prātīgs vairs izaugt nevar. Arī rudenī ne vienmēr iespējams lietavu dēļ novākt ražu. Kas atmaksās zaudējumus? Lai rīkojamies, cik apdomīgi vien spējam, tik un tā ir jāatzīst, ka daudz kas atrodas Dieva ziņā,” M. Roga sprieda.

Risks, zemās realizācijas cenas un darba spēka trūkums laukos esot tie iemesli, kādēļ audzētāji līdz šim pamazām sašaurinājuši stādījumu platības. Tā uzskata Grobiņas pagasta zemnieku saimniecības “Cērpiņi” īpašnieks Nikolajs Pušņickis. Tikai šis pavasaris, ekonomiskās situācijas iespaidots, atnesis sev līdz zināmas korekcijas. Taču tirgu rudenī tas diez vai būtiski spēšot izmainīt, jo tur klimatu nosaka lielie kartupeļu audzētāji, kādu valstī nav daudz un turklāt kļūstot ar katru sezonu mazāk. “Arī mēs galu galā izputēsim, tāpat kā tas jau ir noticis ar cukurbiešu audzētājiem un piekrastes zvejniekiem,” teica grobiņnieks, piebilstot, ka valsts atbalstu kartupeļu audzētāji saņemot tikai tad, ja uzbrukusi pelēkā gredzenpuve, bet tā esot tik briesmīga nelaime, ka ar to vienatnē vispār neesot cerību spēkoties.

Ieguldījumus prasa lielus

Viens no tādiem zemniekiem, kas mūsu rajonā kartupeļus audzē vairumā, ir otaņķnieks Guntis Silenieks. Viņu sastapām, sēžot pie Belarusa stūres. Saceļot gaisā putekļu mākoni, traktors aiz sevis vilka stādāmo mašīnu, kas vienlaikus aprūpēja četras vagas, secīgi birdinot tajās šķirnes “Vineta” bumbuļus. Šopavasar tupeņus “Gudriķos” plānots iestādīt vismaz 30 hektāros.

Audzētājs pauda cerību, ka investīcijas attaisnosies, jo galvenā uzmanība saimniecībā tagad tiekot pievērsta ražas kvalitātes uzlabošanai. “Tagad ir pienācis brīdis, kad uzsvars jāliek tieši uz to,” saimnieks teica.

Viņu krīze droši vien sasniegšot tad, kad pilsētniekiem vairs nemaksāšot algas, taču pat tad cilvēkiem ēst vajadzēšot un labiem kartupeļiem būs pieprasījums. Tādēļ arī augsne šopavasar esot sagatavota pienācīgi. Tā ir irdena, bez kukuržņiem. Arī akmeņi katru pavasari no laukiem tiekot rūpīgi nolasīti. “Ja kartupeļi ir skaisti un gludi, tad arī pircēji tiem nepaiet garām,” sprieda otaņķnieks.

Stāda tikai sertificētu sēklu

Līdz šim “Gudriķu” saimniekam ar produkcijas realizāciju nepārvaramas problēmas neesot bijušas. Lai drošība būtu vēl lielāka, viņš pievērsies sertificētas sēklas audzēšanai. Jau pērn no Holandes ievesta “Vinetas”, “Lauras” un “Mirabellas” šķirņu sertificēta sēkla, ko šogad nolemts pavairot, lai varētu piedāvāt pircējiem. Kooperācija, par kuru tagad diezgan daudz tiekot runāts, G. Silenieku īpaši neinteresējot, jo gadu gaitā izdevies sasniegt tādus ražošanas apjomus, kad spējot patstāvīgi konkurēt tirgū.

Paralēli cūkkopībai un graudiem, kartupeļu audzēšanai pievērsies arī Gunta brālis Ivars Silenieks, kurš darbojas netālajā “Brīvzemnieku” saimniecībā. Kaut gan tupeņiem viņš ierādījis nepilnus desmit hektārus, tie, realizēti vairumtirdzniecības uzņēmumos par aptuveni 15 santīmiem kilogramā, lauksaimniekam līdz šim nesuši ienākumus. Viņš, protams, nevarot pateikt, kā būs turpmāk, jo prognozēja, ka rudens pusē, salīdzinot ar citiem gadiem, pieprasījums varētu samazināties ne tikai vēlajam, bet pat agrīnajam audzējumam. Un tad priekšroku izpelnīsies kvalitatīvāka produkcija, tādēļ arī viņš rūpīgi izraudzījies sēklu, ko iegādājies pie Nīcas pagastā strādājošās kolēģes Artas Cinkus. Ivars domā, ka lauku cilvēks var justies drošāks, ja saimniekošanu ir ievirzījis vairākos sektoros. “Tad tie viens otru pielabo,” viņš teica.

Izziņai

– Latvieši ir vieni no lielākajiem kartupeļu ēdājiem Eiropas Savienībā.
– Kartupeļus pēc cukurbietēm un dārzeņiem uzskata par trešo ienesīgāko lauksaimniecības kultūru.
– Lai apstādītu vienu hektāru, jāiegulda aptuveni 1200 līdz 1300 latu.
– Kopējā stādījumu platība valstī pārsniedz 40 tūkstošus hektāru.
– Kartupeļi ir vismazāk subsidētā lauksaimniecības produkcija.
– Vidējā ražība valstī nepārsniedz 150 centneru no hektāra. Nīderlandē tā ir gandrīz trīs reizes augstāka.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Guntis Silenieks stāda sertificētās šķirnes “Vineta” kartupeļus, kas tiek guldīti rūpīgi sagatavotā augsnē.