Lupatdeķi košās krāsās, taureņiem nosētas zīda šallītes, ziedi gleznās, glazēti māla svečturi – tas viss tapis Priekules un apkārtējo pagastu iedzīvotāju rokām. Projekta “Radošas nodarbības cilvēkiem labākajos gados II” laikā tapušie darbi tagad aplūkojami Priekules Kultūras namā. Tikmēr dalībniekiem galvā jau rosās domas par to, ka iesāktais rudenī jāturpina – jau par saviem līdzekļiem.

Nodarbībās smeļas idejas

Rokdarbu darbnīcu aizsākumi meklējami pirms diviem gadiem, kad keramiķe Kristīne Cukura uzrakstīja projektu apmācību kursam, kuru finansēja Liepājas Rajona padome un Pieaugušo izglītības centrs. Tad vēl atbraukusi Priekules aizbildne Mārgarete Ohlina, atvedot līdzi daudzus darba materiālus un uzdāvinot bērnu mākslas skolai stelles. “Zviedrijā bieži cilvēki labākajos gados iet kopā, auž un strādā citus rokdarbus,” zina projekta “Radošas nodarbības cilvēkiem labākajos gados II” autore Inguta Melluma, piecu bērnu mamma. Projekts paredzēts galvenokārt vidējai paaudzei.

“Šinī vecumā galvenais ir nenoslēgties sevī un atrast sevi vēlreiz. Zināšanas un dzīves pieredze ļauj cilvēkiem vairāk izteikties. Labi, ja šajā vecumā meklē jaunus kontaktus un cenšas būt saskarsmē. Katrs var realizēt savas egoistiskās vēlmes – viens audzināt mazbērnus, cits atkal brīvā dabā, vēl kāds nodarboties ar amatierglezniecību vai svešvalodu studijām. Galvenais ir nedomāt par grūtībām un nedzīvot tikai pagātnē,” psihologu viedokli atstāsta viena no projekta dalībniecēm Dzintra Dzintare. 

Tomēr galu galā I.Mellumas rakstītais un Liepājas Rajona padomes un Pieaugušo izglītības centra atbalstītais projekts piesaistījis lielu dalībnieku skaitu plašā vecuma amplitūdā. Piemēram, vecvecāki uz nodarbībām ņēmuši līdzi arī mazbērnus. Ikreiz piedalījušies 25–30 cilvēki, turklāt ne tikai no Priekules, bet arī apkārtējiem pagastiem. Dz.Dzintare piekrīt, ka lielais dalībnieku skaits un interese skaidrojama ar brīvprātības principu – uz kuru nodarbību tiek, uz to iet. Darbojušies bērnu mākslas skolā, jo tur pieejama tehniskā bāze.

No mājām izrauj visu ģimeni

Nodarbības notika līdz maija beigām trīs reizes mēnesī – piektdienās. Katra tikšanās ilgusi aptuveni trīs stundas, tādēļ daudzi strādājuši mājās. “Nodarbībās atnācām pasmelties idejas,” piebilst I.Melluma. Projekta dalībniekus konsultēja mākslas skolas skolotājas K.Cukura, Zenta Svara un Jana Eveliņa. “Tiklīdz viena ideja ir realizēta, cita viņiem jau ir prātā,” raksturo Z.Svara un apgalvo: “Strādāt ar pieaugušajiem skolotājam ir atpūta. Bērns vairāk jāieinteresē, pieaugušie jau zina, ko grib darīt.”

Nodarbībās apgleznojuši zīdu, strādājuši ar ādu, apguvuši keramikas pamatus, aušanu. Keramika aizrāvusi arī vienu no retajiem vīriešiem, kas iesaistījās mācībās – Modri Dzintaru. Viņš pats apgalvo, ka pirmoreiz atnācis nejauši. “Piestrādāju par aukli. Mazdēliņš bērnudārzā bija izlasījis paziņojumu par nodarbībām, gribēja aiziet apskatīties. Aizgājām. Nosēdināja mani arī,” pastāsta M.Dzintars un smejas: “No manis tāds pats mākslinieks kā kosmonauts. Skolā man žēlastības trijnieku zīmēšanā lika.” Bet aizrāvusi atmosfēra, kas valdīja darbnīcās. “Tur neviens neko neaizrāda, tieši otrādi, saka – redz, kur tev forši iznāca,” viņš sajūsminās.

Dz.Dzintare papildina: “Sēžot pie stellēm vai pie māla, ievelkot kādu strīpu lakatā, tu ieliec savu mīlestību, sirsnību. Ja mazbērns vai vīrs staigā pa tepiķīti, kas izgatavots ar manām rokām, nevis pa tādu, kas pirkts par dārgu naudu – tas taču ir pavisam cits prieks.”

Galu galā darbnīcas apmeklējusi arī Dzintaru pāra vedekla. “Mums otrs mazbērns ir problēmbērns, tādēļ mans vīrs mēdz viņu pieskatīt, lai vedekla var izkustēties, lai viņai ikdiena nebūtu tik skumja,” atklāj Dz.Dzintare.

Lepojas ar paveikto

Apmācību dalībnieki apguvuši arī jaunas tehnikas. I.Mellumai iepatikusies vilnas velšana. Tā pagatavotu materiālu var izmantot zīda lakatu izskaistināšanā, kafijas kanniņas paliktnīšu darināšanā un pat rotaslietu radīšanā.

Dz.Dzintarei koraļļu tehnikā tapušas divas sērijveida gleznas. Kamēr viņa stāsta, kas jādara, lai iegūtu šādu rezultātu, ieskanas Modra gatavotais māla pulkstenis, kas zvana ik pusstundu. Vīrietis apmierināti smaida. Tikmēr viņa sieva jau skaidro, ka koraļļu tehnikā var veidot ne tikai gleznas, bet arī izdaiļot krekliņus, bikses, svārkus, segas. Tad viņa ved pie nākamā sava darba. Tā ir glezna, kuras tapšanā izmantots vasks. “Izkausē parafīnu, paņem auduma gabalu, karstā parafīnā saslapina otu, un vai nu velk, vai zīmē. Es jau kā liela māksliniece neko akurāti nedaru, tik tā šļākāju virsū,” viņa enerģiski met ar roku, it kā turētu otu, pasmaida un turpina izklāstīt darba tapšanas tehniskās nianses.

M.Dzintars rāda savus kupolveida svečturus ar caurumiem zvaigznīšu un aplīšu formā, piebilst, ka tie pagaidām tikai eksperimenti. K.Cukura visatzinīgāk esot novērtējusi tieši pirmo darbu – lielu gaiši brūnu māju ar caurumiem logu vietā. Arī tajā paredzēts ievietot sveces.

“Šitā vāzīte, trauciņi ir mani. Te kaut ko no dzīvnieka provēju,” viņš paņem rokās ķirzakveidīgu māla kustoni. “Biju uztaisījis arī lielu – dārzam, bet tas krāsnī izjuka.”

I.Mellumai savukārt iepatikusies aušana. Izstādē skatāms viņas zili dzeltenais lupatdeķis. Pie stellēm sēdusies arī Priekules Pagasta padomes priekšsēdētāja Arta Brauna. Viņai tapis koši sarkans lupatdeķis. “Aušana piesaistīja daudzus, uz stellēm pat rindas stāvēja,” pamanījusi Dz.Dzintare.

Z.Svara smejoties saka: “Viņi visi jau ir inficēti ar mākslu.” Skolotāja novērojusi – ja var paša rokām kaut ko uztaisīt, cilvēkiem ceļas pašapziņa. “Modris, piemēram, saka: lampu vairs nededzinu, labāk iededzu sveci paša darinātā svečturī.”

Vēlas valsts atbalstu

Aplūkodami izstādi Kultūras namā, iedzīvotāji mēdzot jautāt, vai darbus var arī iegādāties. “Tāpat Mārgarete Ohlina, ieraudzījusi mūsu lakatus, uzreiz bija klāt un teica – visus ņem uz Zviedriju. Mēs, protams, pirmos lakatus no rokām ārā nelaidām,” atceras Dz.Dzintare. Pagaidām galvenās domas par tirdzniecību rosās ap Ikara svētkiem, kad parasti notiek tirdziņš. Projekta dalībnieki norunājuši vasarā sagatavot produkciju, ko pārdot. Par savu veikaliņu gan vēl nedomājot – jākārto daudz formalitāšu.

Turklāt izstāde veicinājusi arī interesi par nodarbībām. Darbnīcas atsāks strādāt rudenī. Pirmā tikšanās reize būs 7.septembrī. “Iepriekš dalības maksa bija divi lati par reizi. Materiāli bija pirkti par projekta līdzekļiem. Rudenī Pieaugušo izglītības centra atbalsta vairs nebūs,” norāda I.Melluma. Tādēļ domāts strādāt, galvenokārt izmantojot vecas, vairs nederīgas lietas. “Tad arī lētāk sanāks,” piebilst I.Melluma.

Z.Svara uzskata, ka valstij vairāk vajadzētu iesaistīties mūžizglītības veicināšanā. “Zviedrijā šis jautājums ir sakārtots, galvenais – lai nāk un darbojas. Te pašiem ir jāmeklē, kur dabūt naudiņu, lai kaut ko darītu.” Ar skolotāju vienisprātis ir M.Dzintars: “Valsts izdara lielu kļūdu, neieguldot līdzekļus šādās nodarbībās. Cilvēki sēž mājās: man nekā nav, valdība tāda. Tāpat kā naids rada naidu, negatīvisms rada negatīvismu, un tā tas iet ģeometriskā progresijā. Pats esmu sēdējis mājās, zinu, kā tas ir. Kā akmens no kalna ripo un paliec arvien smagāks un smagāks. Bet te cilvēki ir kopā, veidojas tāda aura! Bizness ir vajadzīgs, kursi vajadzīgi, bet šis izsit no pesimisma, stresa.”

Ilze Lanka,
“Kurzemes Vārds”

“Pa televizoru rāda keramiķi – brrui – krūzīte gatava. Bet tu piesēsties, tas māla klucis mūk prom,” stāsta Modris Dzintars un rāda pašdarinātās bļodiņas. “Nav jau meistara darbi, bet vismaz dažādos variantos.” Viņa kundze Dzintra izlabo: “Nu, ļoti labi, ļoti labi!”

Mākslīgie ziedi tapuši no vecām zeķubiksēm.