Šonedēļ Liepājas Lauksaimniecības konsultāciju birojā beidzas Eiropas Savienības atbalstītais mācību kurss graudu un rapšu audzētājiem. Tajā zināšanas papildināja vairāk nekā divi desmiti jau labu pieredzi uzkrājušo zemnieku. Apmācību rīkotāji par viņu čaklumu izteicās atzinīgi. Tie ir perspektīvi lauku cilvēki, kuri zina, ko vēlas darīt, un tādēļ uz mācīšanos nav jāskubina. Bet praktiskā nodarbība klausītājiem notika pie Jāņa Cielavas Vērgales pagasta “Gausēnos”, kas mūsu rajonā kļuvusi par visīstāko augkopības paraugskolu.

Eiropa tērē naudu, lai Latvijā saražotu mazāk graudu

“Kurš var pateikt, kas ir pakomats?” kolēģiem, kas bija sapulcējušies “Gausēnu” labības kaltē, kur pa ziemu pajumti radusi arī zemnieku saimniecības tehnika, gluži kā Mārtiņš Ķibilds spēlē “Vai gribi kļūt miljonārs?” negaidīti pavaicāja Jānis Cielava. Nē, tādu, kas to zinātu, šoreiz nebija daudz. Tad augkopējs norādīja uz ierīci, ko veidoja plāni un spoži diski. Tas, rau, arī esot pakomats. Šis nosaukums gan radies kā saīsinājums no svešvalodām, patiesībā agregātam latviski vajadzētu saukties par augsnes aramkārtas apakškārtas blietētāju. Taču jautājumu viņš šoreiz uzdevis ne jau prāta asināšanai, bet gan tādēļ, ka vēlējies pievērst zemnieku uzmanību faktam, kā Eiropas Savienība šobrīd netieši tērē naudu, lai Latvijas augkopēji saražotu pēc iespējas mazāk graudu.

Runa te esot par maksājumiem, kas paredzēti augsnes erozijas apkarošanai. Saskaņā ar šo programmu finansējums tiek piešķirts tām saimniecībām, kas līdz nākamā gada 31.martam atsakās no rudens aršanas. Ko tas nozīmē, graudu un rapšu audzētājiem tā kā skaidrot nevajadzētu, jo, pavasarī arot un ar tēvutēvu paņēmieniem izlīdzoties, sēkla nonāks pārlieku izžuvušā augsnē un augstu ražu nodrošināt nespēs. Tomēr, izmantojot ar asajiem diskiem apgādāto ierīci, esot izredzes lietas palabot. “Pakomata plānās virsmas izspiežas cauri svaigajam arumam un savieno augsnes apakšslāni ar zemes virsējo kārtu. Līdz ar to tiek iedarbināti augsnes kapilāri, notiek paātrināta augsnes nosēšanās un jo drīzāk ir iespējams uzsākt sēju,” skaidroja kolēģiem “Gausēnu” saimnieks. 

Tehnoloģijas ir ļoti dažādas. Jāizvēlas piemērotākā

Esot arī virkne citu tehnoloģiju, kā sagatavot augsni sējai, lai tā nepagūtu pārlieku izžūt. Tāpat esot starpība, vai tiek strādāts irdenā smilšu augsnē vai smagā mālā. Arī darba ražīgums ir faktors, ko nedrīkst ignorēt. Vilcējs pa lauku var pārvietoties ar astoņu kilometru ātrumu stundā, bet spēj to darīt arī daudz ātrāk. Viss atkarīgs no slodzes un kvalitātes, ko vēlamies sasniegt.

Uzmanīgi ieklausoties “Gausēnu” saimnieka stāstītajā, kursu dalībnieki uzdeva viņam arī lietišķus jautājumus. Kāds no zemniekiem vēlējās dzirdēt, kā un kurā brīdī Jānis Cielava veic minerālmēslojuma kaisīšanu, un saņēma izsmeļošu atbildi, ka arī šis darbs jāsaskaņo ar izraudzīto zemes apstrādes paņēmienu. “Gausēnos” vispirms izkliedē minerālo mēslojumu un pēc tam stājas pie sējas, taču tikpat labi esot iespējams abus šos uzdevumus paveikt vienlaikus.

Daudzus zemniekus interesēja, kā izvairīties no akmeņiem, kas lielos daudzumos sastopami mūsu augsnē un spēj neglābjami sabojāt par dārgu naudu iegādāto tehniku. Tad Jānis Cielava uzsvēra, ka jāsāk ar visvienkāršāko no paņēmieniem, proti, akmeņu lasīšanu. “Gausēnos” to darot gadu pēc gada un, kaut gan lauki ir līdzeni kā galds, tik un tā dažkārt tajos vēl parādoties pa akmenim. Ar to jārēķinās. Taču arī tehniku iespējams pielāgot, lai tā neciestu no triecieniem. Viņš pievērsa klausītāju uzmanību sējmašīnai “Amazone”. Tā ir apgādāta gan ar akmeņu nostumšanas ierīci, gan palīgmehānismu, kas tehnikai ļauj izvairīties no akmeņu sitieniem.

Sertifikāti nepieciešami, lai virzītu projektus

Labi saprotams, ka apspriesti tika arī šā gada nogales neierastie laika apstākļi. Jānis Cielava teica, ka augkopībai tie par labu nenāk. Gaisa siltā temperatūra veicinājusi slimību attīstību. Sporas lido pa gaisu un izplatās. Tādēļ cietuši gandrīz visi ziemāju sējumi. Arī “Gausēni” šajā ziņā neesot izņēmums, un Jānis Cielava prognozēja, ka nākamais nebūs bagātas ražas gads.

Klausītāju pulkā bija pamanāma arī bioloģiskā lauksaimniece Zigrīda Manteja no Dunalkas pagasta “Turaidām”. Viņa teica, ka nolēmusi izmantot ziemas mēnešus, lai saviem daudzajiem lauku apsaimniekotājas sertifikātiem pievienotu vēl vienu. Tāpēc, ka nekad neko īsti nevarot paredzēt, kas nākotnē zemniekam būs nepieciešams. Agrāk, piemēram, apgalvots, ka zaļais sertifikāts videi draudzīgi saimniekojošajiem zemkopjiem nebūšot obligāts, taču tagad bez tā vairs neesot iespējams iesniegt nevienu projektu. Līdzīgi noticis ar saimniecības papīru lietām. “Ne pie artēziskajiem urbumiem, ne pie Eiropas standartiem tagad tikt vairs nav iespējams, ja saimniecībā atbilstoši prasībām nav sakārtota grāmatvedība,” sprieda dunalcniece.

Līdzīgu viedokli pauda arī agro dārzeņu audzētājs un zemnieku saimniecības “Čunči” īpašnieks Harijs Kreicbergs. Kaut gan no siltumnīcām viņš nedomājot atteikties, padziļinātas zināšanas agronomijā un augkopībā lieti noderēšot, jo tehnoloģijas nestāv uz vietas, bet strauji attīstās, un tiem, kas grib strādāt, jāspēj turēties tām līdzi. Turklāt iespēju dzirdēt, ko iesaka tāds lietpratējs, kāds ir Jānis Cielava, esot grēks neizmantot.