Ilmāra Graudiņa botāniskajā dārzā Grobiņā sācies reibinošais magnoliju ziedēšanas laiks. Lielus baltus tauriņus atgādinošos ziedos ietērpies “Cobe” šķirnes koks, kuram dzimtene ir Japāna. Skatoties uz to no malas, liekas, ka no debesīm līst mūzika. Šogad aprit 28 gadi, kopš koks atvests no Kaļiņingradas apgabala Gusevas pilsētas. Pie zemes tā apkārtmērs sasniedz pusotru metru, tam ir četri pamatīgi zari, kas sniedzas 12 metru augstumā.

Ilmārs pastāstīja, ka arī padomju gados, kaut gan impērijas iekšienē robežas skaitījās atvērtas, atvest mazo magnolijas stādiņu uz Grobiņu no bijušās Kēnigsbergas apkārtnes neesot bijis nemaz tik vienkārši. Guseva bijusi stingri slepena pilsēta, jo tur bāzējušās daudzas karaspēka daļas, arī raķešnieki. Tādēļ grobiņnieks un viņa draugs izsēdināti no autobusa, aizvesti uz komandatūru un diennakti noturēti tur, jo uzskatīti par spiegiem, kas ieradušies, lai izzinātu padomju militāros noslēpumus. Kad nu tomēr nekādu vainu viņiem pierādīt neesot izdevies, abi atbrīvoti. “Man tik ļoti gribējās pārvest mājās magnoliju, ka grūti to vārdos aprakstīt. Domāju – nekādi šķēršļi un komandatūras mani nespētu aizkavēt. Toreiz Latvijā šie krāšņi ziedošie koki auga tikai Universitātes Botāniskajā dārzā,” atceroties gandrīz trīsdesmit gadu seno atgadījumu, smaidot teica kaismīgais dendrologs, kuru iebaidīt nav nemaz tik vienkārši. Ne velti daudzus gadus vēlāk viņš bija sastopams Rīgas barikāžu aizstāvju pulkā.

Tagad grobiņnieka īpašumā jau ir septiņas magnoliju šķirnes: baltas, rozā, tumši sarkanas, dzeltenas, ar vienkāršiem un dubultiem ziediem, pat raibas – baltas ar iesārtu apmali. Bet nākotnē to skaits vēl trīskāršosies, jo nesen saņemts sūtījums ar magnoliju sēklām. Protams, lai no mazas sēkliņas izaudzētu ziedošu krūmu, nepieciešami daudzi gadi. Tomēr Ilmārs pieder pie dārznieku cilts, tātad ir cilvēks, kurš prot pacietīgi gaidīt.

Lai pierādītu, ka tie nav tikai tukši vārdi, viņš rāda pirms diviem gadiem atvesto “Zelta upi”. Šī smaržīgo magnoliju šķirne atceļojusi no mazas pilsētiņas, kas atrodas aiz Kauņas Lietuvā, taču aizpērnās ziemas sals tai izrādījies par šerpu, tādēļ galotne visumā ņiprajam kociņam nosalusi. Labi, ka stumbra lejasdaļā bija saglabājušies divi dzīvi zariņi. Saimnieka aprūpēti, tie tagad sniedzas augšup. Ilmārs cer, ka tādējādi reto šķirni viņam būs izdevies saglabāt. Bet tas, ka tā uzziedēs kādus gadus vēlāk, esot tīrais nieks. Dārzā arī pašlaik netrūkst par ko priecāties, netrūkst ko apmeklētājiem rādīt. Ziedpumpurus rieš Sakuras ķirši un trimdas dendrologa Miezīša dāvinātais rododendru krūms, zied reti sastopamās meža lilijas un citi brīnumaugi. “Pavasaris beidzot ir klāt,” saka botāniķis. Un tad jau nevaļa cilvēkam aizgaiņājot visus citus rūpestus.

Jāteic, ka Ilmāram ir kāds, kam censties un strādāt. Viņa un Mārītes Graudiņu ģimenē šoziem piedzimis dēls Mārtiņš. Ņiprais puika, kuram maija pirmajās dienās apritēs trīs mēneši, pašreiz esot devies pie vecmāmiņas uz laukiem, taču jau ir iepazīstināts ar botānisko dārzu un tajā ziedošajām magnolijām. Tiesa gan, ārā no mājas iznests, viņš tūdaļ aizmiegot, tomēr Ilmārs tic, ka Mārtiņš dienās būs dendrologs, jo arī viņa mamma ar visu sirdi un dvēseli aizraujoties ar dārzkopību.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Ilmārs Graudiņš sveicina ziedošo magnoliju, kuras dzimtene ir Uzlecošās saules zeme – Japāna.