Maizes ceptuvju produkcijas cena dažādo ražošanas izmaksu sadārdzināšanās dēļ, salīdzinot ar pērno gadu, palielinājusies aptuveni par 50 procentiem. Prāva daļa iedzīvotāju tādu naudu maksāt nevar atļauties. Tādēļ cilvēki meklē citas iztikšanas iespējas. Statistiķi informē, ka strauji pieaudzis pircēju skaits ne tikai kartupeļiem, bet arī miltiem un mājas apstākļos ceptajai maizītei. Arī Otaņķu pagasta zemniece Ilga Prenclava, kas gadiem ilgi nodarbojas ar maizes cepšanu, stāsta, ka vairs nespējot apmierināt strauji pieaugušo pieprasījumu un reklāma viņai nepavisam vairs neesot vajadzīga.

Krāsni nedrīkst pagailināt

Zemnieku saimniecībā “Otaņķi”, kur darbojas nevaļīgā Ilga, ieradāmies tieši tajā brīdī, kad likšanai karsti izkurinātā krāsnī uz klijām rūpīgi apkaisītās lizes tika veidots kārtējais rupjmaizītes klaipiņš. Saimniece pastāstīja, ka to, kā maizīte mīcāma, raudzējama un cepama, iemācījusies no vecākiem. Jau bērnu dienās centusies atrasties blakus un, cik vien tādam ķiparam spēciņi atļauj, piepalīdzējusi mātei, kura savukārt maizes cepējas prasmi apguvusi savā jaunībā. Tā tas esot turpinājies no paaudzes paaudzē, un zemnieku saimniecība “Otaņķi” esot tā retā vieta, kur maizes krāsni nav pārtraukts kurināt pat padomju gados.

Taču mūsdienās maizītes cepšana lauku sētās, galvenokārt ekonomisko apstākļu ietekmēta, ir piedzīvojusi visīstāko renesansi, jo nu jau šai nodarbei pievērsušies ļoti daudzās zemnieku saimniecībās. Vismaz Otaņķu pagastā tas esot diezgan spilgti vērojams, kaut arī tikai retajā no mājām saglabājusies īsta maizes krāsns.

Sarunā ar žurnālistu Ilga bija vaļsirdīga kā vienmēr. Lai nodarbotos ar maizes cepšanu un pārdošanu, vispirms zemnieku saimniecībai nepieciešams saņemt mājražotāja sertifikātu. Lai tas varētu notikt, jānodrošina nepieciešamie apstākļi un tīrība. Telpās jābūt flīzētai grīdai un sienām, lai tās varētu mazgāt. Pārtikas un veterinārā dienesta darbinieki veicot nepieciešamo kontroli, lai viss atbilstu prasībām. Turklāt maizes cepšana mājas apstākļos – tas neesot nekāds vieglais darbs. Kaut arī mīklas mīcīšana šajā saimniecībā vairs nenotiekot ar rokām, bet uzticēta mehānismam, tik un tā šis pienākums prasot no darītāja daudz fiziska spēka un turklāt arī milzīgu punktualitāti. “Krāsni nedrīkst pagailināt pat piecas minūtes ilgāk par paredzēto laiku,” slaukot baltā lakatiņā karstumā nosvīdušo pieri, stāstīja ņiprā otaņķniece. Ja to pieļaus, tūlīt cepums cietīs, un ēdājiem būšot pretenzijas. Un tikpat precīzi jāievēro visi pārējie nosacījumi. Neko nedrīkst piemirst vai ignorēt.

Pašu otaņķnieku malums

Lai redzētu, cik precīzi krāsns dziļumā cepšanai novietojas svelmē iešautais klaipiņš un nebūtu allaž krāsns priekšā jādedzina bērza tāšu aizkurs, pirms ķeršanās pie lizes otaņķniece galvai piestiprina elektrisko lukturīti. Viņa smejas, ka aizguvusi šo pieredzi no ogļračiem, kam arī ir šāds aprīkojums. Kad klaipiņi cits blakus citam cieši sagūluši uz nokaitētā klona, krāsns durtiņas tiek noslēgtas un šīberis aizvērts. Rudzu maizītes cepšana ilgstot pusotru stundu, saldskābmaizes klaipiņš izcepoties stundas laikā. Kad maizīte gatava, to izņem no krāsns un lēnām atdzesē. “Bet vakarā vannas telpa ir silta, un visi varam pirms došanās atpūtā nomazgāties,” pasmaida saimniece.

Nevarot sacīt, ka maizes cepšana zemnieku saimniecībai nedotu peļņu. Tomēr tā neesot tik liela, lai aizmirstu par citiem lauksaimniekošanas virzieniem. Ja Prenclavi neaudzētu paši savu labību, bet miltus pirktu veikalā, nez vai tā lieta atmaksātos, Ilga šaubās. Vēl ne tik sen izaudzētos graudus zemnieki samala mantojumā saņemtajās Prenclava dzirnavās, taču tagad tajās esot sācies remonts, tāpēc kūlums tiekot vests uz SIA “Otaņķu dzirnavnieks”, kur tas pārvēršas miltos.

Rinda no Annas tirgus līdz Grobiņai

Protams, rēķinoties ar inflāciju, arī otaņķnieki savai produkcijai paaugstinājuši cenu. Tagad klaipiņš maksājot 1,70 latu, tomēr tas esot lētāk nekā, piemēram, maksā slavenā Lāču maize, un pieprasījumu neesot mazinājis. Otrdienās un piektdienās Prenclavi Annas tirgū Liepājā realizē gan maizi, gan pašsietu sieru, gan pienu un biezpienu. Tad, kā nedaudz pārspīlēti, tomēr ļoti trāpīgi raksturojusi Ilgas meita Pārsla Kupše, rinda dažkārt stiepjoties līdz pat Grobiņai.

 Lauksaimnieki domā, ka pircējus galvenokārt piesaista mājas apstākļos ceptās maizes kvalitāte. To nevarot pat salīdzināt ar kombinātos izlaisto produkciju, kas maksā dārgi, taču ir uzpūsta un atgādina švammi. “Mēs nelietojam nekādu ķīmiju. Visi produkti ir dabiski. Ieplaucēti un ar vārošu ūdeni aplieti rudzu milti, ieraugs, kas izgatavots no mīklas pārpalikuma, ko iegūst ar abrkasīti, un klijas, ko kaisa uz lizes. Tādēļ ēdājam, kurš maizi lieto regulāri, drīz vien iestājas sāta sajuta,” teica Ilga, pastāstot, ka sākumā pircēji iegādājoties visu klaipu, bet pēc kādām nedēļām jau jūtot, ka ar visu to vairs nespēj tikt galā, tāpēc pērkot tikai pusi no kukulīša, ar ko tiem pilnīgi pietiekot.

Uzziņai

– Ne tikai dažādos novados atšķiras maizes cepšanas tradīcijas un gudrības, tās ir atšķirīgas arī katrai saimniecei. Tāpēc dažādu cepēju maizīte garšos atšķirīgi.
– Nīca un Otaņķi jau izsenis slaveni ar maizes cepējām. Vairākas cepējas dzied arī Otaņķu etnogrāfiskajā ansamblī.
– Kad izcepta saldskābmaize, no pāri palikušās mīklas var taisīt tradicionālu kurzemnieku našķi pīlītes – mīklu izrullē, vidū liek vai nu veselu speķa šķēlīti vai sagrieztus gabaliņus kā speķaraušiem. Senāk tā bijusi bērnu iecienīta izklaide, pīlītes tapušas visādās formās.
– No mīklas pārpalikuma var taisīt arī saldo rausi kāršeli – tad izrullētu mīklu pārsmērē ar krējumu, pārber ar cukuru un šauj krāsnī.
– Lai mīkla labi rūgtu, iejavu ieliekot, kāds jānobaida. Vēl mēdz teikt, ka mīkla labāk celsies, ja pie iejaukšanas saimniece dusmosies, sirdīsies un rāsies.
– Vēl tautas gudrība vēsta, ka maizi vajag mīcīt un krāsnī šaut veselīgai, tuklai sievietei, jo tad maize būs mīksta.
– Daudzās ģimenēs aizvien stingri turas pie tradīcijas, ka maizi nedrīkst ar apakšu uz augšu likt – tad no mājām svētība iet prom.
– Maize ir viens no senākajiem pārtikas produktiem pasaulē. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka mūsu senči ēduši maizi jau vairāk nekā pirms 10000 gadiem.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Ilga Prenclava pie karsti izkurinātās maizes krāsns.

Vēl maijs, bet rudzu lauks jau viļņojas vārpās. Tik agri kā šopavasar ziemāji nekad vēl neesot savārpojuši.