Pirms pieciem gadiem no Anglijas, kur bija devies darba meklējumos, dzimtenē atgriezās Vladislavs Kučinskis. Viņš atgriezās ne jau tādēļ, lai pievērstos lauksaimniecībai, bet gan tāpēc, ka vēlējās būt mājās, lai dzīvotu kopā ar savējiem. Taču, dzīvojot šeit, kaut kas bija jādara, un viņš izvēlējās audzēt tomātus un gurķus, tomēr ne jau tāpēc, ka tas viegli paveicams. “Kad pārbraucu, man plaukstas bija bez tulznām, bet tagad tās vairs tādas nav,” bez jebkāda patosa teica dārzeņkopējs. Un piebilda, ka gurķi un tomāti neaug bez darba. Labi, ka esot jaunieši, kas vasarā var palīdzēt.

Mājas vilka atpakaļ

Kaut gan tagad viņš darbojas Medzē, kur, pateicoties mātes Zelmas Kučinskas atbalstam, iegādājies zemes gabalu un krūmiem aizaugušā vietā izveidojis piemājas saimniecību “Vārnas”, pēc izcelsmes Vladislavs esot otaņķnieks. Pagastā aiz Liepājas ezera viņam dzīvojot daudzi paziņas, tur piederējusi arī lauku saimniecība, kurā turētas septiņas govis un slaukts piens. Taču, pārliecinājies, ka šādai nodarbei nav dižas perspektīvas, viņš devies uz ārzemēm. Tur, strādājot noliktavā, mūsu naudā pārrēķinot, pelnījis pusotru tūkstoti latu mēnesī. “Pavisam uz Angliju esmu braucis divas reizes. Un varētu arī tagad kuru katru brīdi turp atkal doties,” viņš teica. Tomēr, kaut gan atlgojums ārzemēs nav bijis slikts un angļu valoda viņam  nav sagādājusi nekādas problēmas, dzīve svešumā gandarījumu nav devusi.  Tādēļ, naudiņas nedaudz sapelnījis, nolēmis atgriezties Latvijā.

Vladislavs teica, ka līdzīgi viņam mēdzot rīkoties ne viens vien no vecākās paaudzes ļaudīm, kas dodas svešumā, lai nodrošinātu sev iztiku. Kad gadu nasta kļūst prāvāka, mājas stipri velk atpakaļ. Tikai jaunāka gada gājuma censoņi spēj pamatīgāk iesakņoties ārzemēs. Tāds, viņaprāt, esot latviešu raksturs. Un ne jau tikai latvieši grib runāt savā valodā. To pašu vēloties darīt arī citu tautību cilvēki. Tomēr viņš nespējot saprast mūsu valdības vadītājus, jo izskatoties, ka tiem ir vienalga, kas notiek valstī. Nesen vaicāts par emigrācijas kārtējo vilni, Ivars Godmanis tikai atmetis ar roku: “Lai brauc!” Kā gan tā var runāt premjerministrs, ja zemi ir atstājuši nevis viens vai divi cilvēki, bet 80 tūkstoši!

“Komunistu laikos pie valdīšanas tikušie vilka savās kabatās, cik spēja, un tagad tāpat rīkojas,” pārmeta lauksaimnieks. “Kā var nesolīt cilvēkiem,” tukšus paziņojumus bārstot, savulaik sacīja Einārs Repše, bet Vilis Krištopans Latviju pat nosauca par muļķu zemi. 

Jaunie izmainīs valsti

Raugoties, cik čakli gurķu un tomātu siltumnīcās rosās viņa talcinieki – trīs meitenes un zēns, kas esot gan krietni, gan uzņēmīgi piederīgo bērni, Vladislavs prognozēja, ka kaut kas pie mums būtiski uz labo pusi varētu mainīties tikai tad, kad pie teikšanas nonāks jaunākās paaudzes pārstāvji. Neesot vairs ilgi jāgaida. Bet “Vārnās” neviens strādāt netiekot spiests. Šeit viss balstoties uz brīvprātības principa. Ja vēlies nopelnīt naudu – nāc un darbojies! Viena no lauksaimnieka palīdzēm Agrita, ko saimnieks raksturoja kā žiperīgu meiteni, pastāstīja, ka mācoties Tūrisma un tekstila skolas 1. kursā un vēloties izmēģināt savas spējas dažādos virzienos, un darbs tai kaulus nelaužot. Viņa jau saprotot naudas vērtību un protot to arī skaitīt. Ja nevarēšot nopelnīt Latvijā, meitene neizslēdza iespēju, ka nākotnē dosies uz ārzemēm.

Vladislavs ar lepnumu izrādīja savas gurķu un tomātu audzētavas, kurās valda kārtība un pašlaik briest bagāta raža. Tās ierīkot viņš sācis pirms pieciem gadiem. Pieredzes neesot bijis, tādēļ daudz mācījies. Lasījis speciālo literatūru, konsultējies ar citiem audzētājiem. “Kad vēders cilvēkam tukšs, galva tam strādā,” viņš apņēmīgi teica. Dzīvē ne vienreiz vien esot pārliecinājies, ka vajadzības gadījumā spēj apgūt jebkuru arodu. Vajag tikai ļoti gribēt!

Siltumnīcu celtniecība prasījusi 7 tūkstošus latu, jo tagad ļoti dārga kļuvusi ne tikai degviela, bet arī polietilēna plēve un citi materiāli. Tāpat kokmateriāli nav lēti, taču viņš tos neesot ieguvis no zāģbaļķiem, bet gan izzāģējis no papīrmalkas, kas prasījis mazāk līdzekļu. Praktisko pieredzi gūt braucis uz Otaņķiem. Tur uzzinājis, kā ierīkojama pilienveida laistīšana, kas prasa daudz mazāk pūļu un ir efektīvāks ražošanas paņēmiens. 

Paplašināt saimniekošanu tomēr nedomā

Tomēr pat tad pirmie soļi bijuši ne visai veiksmīgi. Gurķiem uzbrukuši kaitēkļi. Kaut gan viņš mēģinājis ar tiem cīnīties, smidzinot uz augiem, kā ieteikuši kolēģi, kokakolu, ko iegādājies veselu kasti, ērcītes tik un tā izpostījušas audzējumu, un pirmajā gadā gurķu izaudzis tikai tik daudz, lai pietiktu pašu iztikai. Tomēr pamazām viņš apguvis nepieciešamās iemaņas, un lietas sākušas sekmēties. Augi paši bieži vien pasakot audzētājam priekšā, kas tiem nepieciešams. Vajagot tikai acis turēt vaļā, tad viss kļūst saprotams.  Piemēram, ja lapu apmalītes gurķiem sāk dzeltēt, tā ir zīme, ka augiem jādod kalcijs.

 Pavisam zem plēves viņam atrodoties 1500 kvadrātmetru. Tas esot daudz, jo nākoties strādāt, kā viņš teica, ar melnu muti, un brīžiem esot tā, ka neizdodas izgulēties, tādēļ paplašināt savu siltumnīcu saimniecību viņš nekādā ziņā nedomājot. Jau šopavasar, lai gurķu stādus apgādātu ar atsaitēm, gandrīz visu nedēļu vaiga sviedros nostrādājuši četri cilvēki. Daudz darba prasot sānu dzinumu izlauzīšana augiem, kā arī ražas novākšana un nogādāšana Pētertirgū, kur vasaras mēnešos 88.vietā, nemitīgi konkurējot ar Latvijā ievesto produkciju, pārdevējas pienākumos iejutusies Vladislava sieva Melita. 

Gandarījumu dod patstāvība

Piecu gadu gaitā “Vārnu” īpašnieki atzinuši, ka tiekties pēc ļoti agras gurķu un tomātu ražas neesot lielas jēgas. Kaut gan visas trīs siltumnīcas viņiem būvētas kā apkurināmas, šis darbs neesot padarāms. “Tad jau man būtu jāstrādā nepārtraukti gan dienu, gan nakti,” teica medzenieks. Un ko tas dodot, ja gurķi maksā trīs latus kilogramā, bet pircējiem nav naudas, lai tos nopirktu. Tāpēc steigšanās esot lieka un pilnīgi pietiekot, ja agrā pavasarī apsilda vienu no siltumnīcām, kurā tiek audzēti stādi. Šogad gurķus dobēs viņi izpiķējuši 1.martā. Taču audzētāji secinājuši, ka arī tas esot nedaudz par agru, jo tajā laikā augiem vēl nepietiek saules gaismas un tie sāk nīkuļot. Tādēļ nākotnē gurķus izpiķēšot dažas nedēļas vēlāk.

 “Man gurķi ļoti patīk, tomēr tikai tik ilgi, kamēr tie nav izauguši garāki par metru,” stāstīja Vladislavs. Vēlāk, kad siltumnīcas pieaugot kā mežs, tas skaistums mazinoties. Tomēr arī tad savs gandarījums audzētājam tiekot. Jo īpaši, ja rīkojas pēc sava prāta un necenšas atdarināt citus. Lauksaimniecībā tagad vērojami visādi jauninājumi. “Holandē un tāpat Polijā gurķus zemē vairs nemaz nestāda. Tos izaudzē minerālajā vatē, bet es tā nekad nerīkošos, jo vēlos arī pats to audzējumu ēst,” viņš sacīja. Un pastāstīja, ka ļoti sekojot tam, lai produkcija būtu kvalitatīva un pircējiem nenāktos vilties. Kaut gan “Vārnas” ražo tikai piecus gadus, klienti saimniecību ievērojuši un to viņiem netrūkstot. 

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

“Vārnu” siltumnīcās saimniekiem palīdz tuvinieku bērni. Tā viņiem ir izdevība ne tikai nopelnīt, bet arī iemācīties krietni strādāt.

Vladislavs Kučinskis sapratis, ka, lai arī lauksaimniekam šeit neklājas viegli, mājās tomēr ir vislabāk.