Mākslas grupa “Serde” izdod rokasgrāmatu ekoloģiskai saimniekošanai
Starpnozaru mākslas grupa “Serde” Aizputē izdevusi tradīciju burtnīcu “Saimniecības stāsti”, kurā publicēti pērnajā vasarā notikušajā “Novadpētniecības skolā” entuziastu savāktie, pierakstītie un apkopotie padomi un metodes ikdienas saimniekošanā.
Liene Andersone
"Kurzemes Vārds"
Tradīciju burtnīcā apkopoti pieredzes stāsti par tiem saimniecības darbiem, kas vai nu jau ir izzuduši no ikdienas, vai to lietošana sadzīves apstākļu izmaiņu, normatīvo aktu un tehnoloģiju attīstības dēļ kļūst arvien retāka un vairs netiek mācīta un tālāk nodota nākamajām paaudzēm.
Atspoguļo izmaiņas dzīvesstilā
Teju 20 vēstures entuziasti no visas Latvijas pagājušajā vasarā devās intervēt vietējos Aizputes un novada iedzīvotājus, lai tradīciju burtnīcā iekļautu dzīvos stāstus.
Ierobežotā izdevuma formāta un apjoma dēļ publicēšanai izvēlēti tie interviju fragmenti, kas vislabāk raksturo un atklāj saimniecības darbu daudzveidību, sniedzot ieskatu sadzīvē dažādos nesenos vēstures laikos, vēsta mākslas grupas pārstāvji.
“Serdes” vadītāja Signe Pucena laikrakstam pastāsta, ka šī pēc skaita ir 23. tradīciju burtnīca. “Pirmais izdevums tapa 2007. gadā, un tas bija par brandava gatavošanas tradīcijām Viduskurzemē,” viņa atgādina.
Šo vairāk nekā desmit gadu laikā “Serde” rīko dažādas mākslinieciskas un izzinošas ekspedīcijas, lai apzinātu dažādu laiku kultūras un vēstures mantojumu, uzklausot tieši vietējo iedzīvotāju stāstus par dzīvesstila izmaiņām un tehnoloģiju attīstību, kas ietekmē cilvēku paradumus un ikdienu.
“Piemēram, mūsdienās drēbes mazgā veļas mašīnā un sausas tās kļūst žāvētājā – uz šņores izžauta veļa vairs nav ierasts skats teju katras mājas pagalmā vai dārzā, nemaz nerunājot par veļas dienu ar drēbju vārīšanu, netīrumu beršanu uz veļas dēļa, skalošanu akas ūdenī, dīķī vai upē. Tāpat siena gubas nopļautajās pļavās nu aizstājuši savelti ruļļi, būtiski izmainot Latvijas ainavu, un ar siena sagatavošanu saistītie vārdi – zārds, krabiķis, tupesis, braģis, ķeste, spaile, vāls un citi – arvien retāk tiek izmantoti ikdienas vārdu krājumā. Pagaidām rudens pusē šur tur tīrumos vēl manāmi čakli un lustīgi kartupeļu lasītāji ar groziem un spaiņiem rokās, taču mēslu talkas, kulšanas talkas – līdzīgi kā linu audzēšana, ganos iešana, aršana un ecēšana ar zirgu – saglabājusies vien vairs vecāko ļaužu atmiņu stāstos.
Viņi arī atšķirībā no jaunāka gadagājuma saimniekiem un saimniecēm vēl zina, kā var vislabāk un ilgāk uzglabāt pārtikas produktus tad, ja nav ledusskapja vai pagraba,” teikts grāmatas aprakstā.
Tāpat stāstos apkopots, “kā skaldīt malku, iekurt plīti, tīrīt skursteni un aku, līmēt tapetes ar klīsteri, kapināt un asināt izkapti.
Ir arī daži noderīgi stāsti par gaļas kūpināšanu, desu žāvēšanu, mencu kaltēšanu, sēņu sālīšanu, kāpostu skābēšanu, maizes un sklandraušu cepšanu, plaušu pankūku gatavošanu, siera taisīšanu un cukurbiešu sīrupa vārīšanu”.
Senču tradīcijas tomēr uztur dzīvas
S. Pucena uzsver, ka Aizputē īpaši izteikti var novērot vēl divas senas un tieši Kurzemei raksturīgas saimnieciskās tradīcijas. “Viena ir apaļo malkas kaudžu krāmēšana – to var novērot vasarās namu pagalmos. Par šo īpatnību brīnās daudzi Aizputes pilsētas un novada viesi,” viņa norāda.
“Otra saglabājusies saimniekošanas tradīcija ir siena zārdu vai gubu veidošana. To piekopj saimnieki, kuriem ir piemājas saimniecības ar mazu mājlopu sīkdzīvnieku skaitu,” viņa papildina.
S. Pucena, kura ir arī Aizputes novada tūrisma jomas vadītāja, piezīmē, ka šajā ierobežojumu laikā, kad nav atļauts rīkot pasākumus un aktivitātes, kā arī nevar mudināt apmeklēt kādas konkrētas vietas tai pašā brīvā dabā, interesentiem ir iespēja vērot, piefiksēt un iemūžināt kaut ko no minētajām tradīcijām vai atrast ko jaunu.
“Jāuzsver, ka šajā laikā daudzi pilsētnieki lūkojas pēc lauku īpašumu iegādes, kā arī daudzi vēlas pievērsties ekoloģiskajam dzīvesveidam. Tādēļ šī jaunākā tradīciju burtnīca varētu noderēt un būtu lietojama kā rokasgrāmata savas saimniekošanas laukos pirmsākumiem, ņemot vērā dažādus apstākļus īpašumā, cilvēku finansiālās un laika iespējās,” pauž S. Pucena.
Viņa arī novērojusi, ka bieži jaunie lauku īpašumu saimnieki vēlas kādas tradīcijas arī rekonstruēt, atdzīvinot sentēvu un citu priekšteču gudrības.