Bunkas pagasta Tadaiķos pirmdienās zemnieku ceļi ved uz bijušo kopsaimniecības kalti, kur joprojām darbojas neliela graudu maltuve. Tā ir neparasta ražotnīte, jo juridiski pieder zemnieku saimniecības “Saules” īpašniekam un pazīstamajam sēklaudzētājam Viesturam Niedolam, taču faktiski tiek izmantota visas apkārtnes graudaudzētāju interesēs.

Dzirnas griežas, dūc, un milti put gaisā. Vīri, šādā atmosfērā grozoties, graudu un miltu maisus cilājot, apputējuši gluži balti. Tikai zobi nospīd, kad uzsmaida fotogrāfam. “Šeit katru pirmdienu pulcējas izpalīdzīgi cilvēki, kas spēj saprasties. Tie ir šīs puses darbīgākie lauksaimnieki, graudu, kā arī piena un gaļas lopu audzētāji,” ar cieņu vērtējot kolēģus, raksturoja V.Niedols.

Nekādā gadījumā šo sadraudzīgo lauksaimnieku pulciņu nevarot saukt par kooperatīvo sabiedrību, jo tādu dibināt neviens neesot bijis ar mieru. Kooperatīva izveidošana tūlīt būtu saistīta ar dažādām problēmām, ar grāmatvedības nepieciešamību, ar finansiāliem darījumiem un prāviem maksājumiem, bet maltuvē nedz naudas, nedz jebkādas barterattiecības nepastāvot. Šeit neviens neko nepelna, bet cits citam cenšas palīdzēt, jo katram esot skaidrs, ka bez šāda atbalsta pie lopbarības miltuma tikt vispār nav iespējams. Tik vien norēķinoties, kā par izlietoto elektroenerģiju. Ierīču remontu veikt esot apņēmies īpašnieks. “Tas ir pats par sevi saprotams, ka kādam taču iniciatīva ir jāuzņemas,” viņš izlīdzinoši sprieda. Zemniekus satriekusi ziņa par dīzeļdegvielas sadārdzināšanos. Tas taču nepārprotami redzams, ka ne tikai lauksaimniecība, bet visa valsts tautsaimniecība tādējādi tiek sagrauta, saimnieks piebilda. Akcīzes nodokļa apmaksa taču tādēļ lielāka neesot kļuvusi. Un, ne jau pa ceļiem braukājot, zemnieki to dīzeļdegvielu sadedzinot, bet gan druvās un kartupeļu laukos.

Dzirnavu mehānisma jauda uzskatāma par diezgan iespaidīgu. Stundas laikā lopbarībā tur iespējams pārvērst ap trīs tonnas graudu. Ik nedēļu tā tiekot samaltas sešas līdz astoņas tonnas labības. Cilvēki braucot pat no kaimiņpagastiem, jo kur gan citur pie lopbarības maluma viņi šodien varētu tikt. Daudzās dzirnavas, kas kādreiz apkārtnē darbojās, esot izputinātas.

Katrs zemnieks pats labāk zinot, kā malumu pēc tam izmantos, vai to iejauks silē cūciņām, vai izbaros govīm. Tāpēc viņš pats arī stājoties pie kloķiem un nosakot, kāds kuro reizi būs maluma smalkums vai raupjums. Bet vaicāti par to, kāpēc pieprasījums pēc dzirnavām netiek apmierināts, ja skaidrāk par skaidru ir redzams, ka pieprasījuma valstī netrūkst, vīri atsmēja vien, ka tur esot vainojama latviešu neuzņēmība.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Maltuve griežas, milti put, un vīri darbojas, noputējuši kā rūķi.