Pēc augstskolas pabeigšanas Priekulē par veterināro ārsti strādā Illa Boiko. Viņas dzīves lielākais prieks un aizraušanās ir zirgi un jāšanas sports. Jāšanas sportam viņa pievērsusies, kopš 13 gadiem. Taču tikai tad, kad kļuvusi par skolotu speciālisti un maciņā bijis pietiekami daudz naudas, lai varētu atļauties iegādāties kādu garkrēpainu skaistuli, tas esot ticis darīts. Tagad Illas īpašumā esot jau četri šķirnes zirgi. Taču to skaits jau palielinājies, jo pavisam nesen Tērvetes zirgu audzētavā pērn iegādātajai ķēvei Leivai atskrējis mazs un brīnumjauks kumeliņš. Tā tēvs esot vaislas ērzelis Colono.

Ņemot vērā nosacījumu, ka pēcteča vārdā jābūt ietvertam gan tēva, gan mātes vārda pirmajam burtam, kumeliņš nosaukts par Colibri.

Jāteic uzreiz, ka šis nosaukums tam ļoti piestāv, jo kopš piedzimšanas zirdziņš bijis ne tikai mazs augumā, bet arī iedzeltens un ļoti ņiprs. Gluži kā tāds žigls putniņš. Tas ļaujot cerēt, ka dienās Priekulē izaugs lielisks jājamzirgs. Bet, lai tā notiktu, vispirms kumeliņam bijis jātiek pie pases. Tādēļ pagājušajā nedēļā Illas Boiko “Priekules staļļos” ieradusies speciāliste Arta Cinkus, kas veikusi tā saucamo apzīmēšanas procedūru, proti, noteikusi garkājainā zirga bērna krāsu, kā arī raksturīgākās pazīmes uz galvas, ķermeņa un kājām. Pēc tam kumeliņš tikšot reģistrēts Lauksaimniecības datu centrā, kas arī izsniegs nepieciešamo dokumentu. Mainoties zirga īpašniekiem, pasē tiekot izdarīta attiecīga atzīme.

Arta Cinkus pastāstīja , ka atšķirībā no citiem mājdzīvniekiem zirgiem krotālijas ausīs likt nav paredzēts, tādēļ tā atpazīstamību nodrošina tikai pase. Ārzemēs, piemēram, Vācijā, dažkārt šķirnes zirgu pašiem kvalitatīvākajiem īpatņiem iezīmēšanai pielietojot degzīmi, taču Latvijā tāds paņēmiens netiekot lietots. Tas nozīmē, ka ugunskristības mazajam Colibri nenāksies piedzīvot. Kumeliņa saimniece nevarēja vien nopriecāties par mazuļa vingruma pilno gaitu. Viņa teica, ka jāšanas sporta attīstībai neesot jātiecas katrā ziņā izaudzēt daudzus zirgus. Galvenais esot to kvalitāte, kurai jābūt augstai. “Nav vērts stallī turēt vienu labu un desmit sliktu dzīvnieku, jo visiem taču ir jādod ēst, vajadzīga kopšana un uzraudzība. Tad jau labāk iztikt ar vienu – perspektīvo,” Illa Boiko paskaidroja.

Priekules zirgu audzētāja ir pagaidām vienīgā, kas Latvijā rīko sacensības iejādē. Arta Cinkus pastāstīja, ka bez konkūra un trīscīņas, tas ir trešais no klasiskā jāšanas sporta veidiem. Iejāde savā būtībā esot zirga paklausības demonstrēšana, kuras gaitā tiek izpildītas dažādas piruetes jeb zirga pagrieziens uz pakaļkājām par 360 grādiem, puspiruetes, kājmaiņas, pasāžas, proti, augsts, enerģisks riksis un citi vingrinājumi. Jo vairāk ar zirgu nodarbojas, jo sarežģītākus vingrinājumus tas spēj izpildīt. Augstākais sasniegums iejādē esot Lielā balva, kas prasot daudzus gadus ilga un neatlaidīga darba, lai līdz perfektumam noslīpētu katru kustību un pagriezienu. Kas zina, varbūt kādreiz to izcīnīt būs lemts arī Colibri. Sacensības notiekot 20×60 metrus lielā laukumā. Priekulniece atzina, ka, startējot iejādē, pagaidām valsts mērogā turoties kaut kur citiem sportistiem pa vidu. Taču šajos gados viņa daudz vairāk uzmanības veltot sacensību rīkošanai, jo tās paverot iespēju Lejaskurzemes skaistajā mazpilsētiņā sapulcināt Latvijas slavenības un skaistākos zirgus.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Norit Colibri raksturīgāko īpašību iezīmēšana. Tā nav nepatīkama procedūra, tomēr darījusi jauko kumeliņu tramīgu.

Illa Boiko un Arta Cinkus spriež, kā zirgaudzēšanai piesaistīt nacionālās subsīdijas.