Tāpat kā visur Latvijā, mediķu trūkums ir aktuāls arī Liepājas rajona pagastu feldšerpunktos. Gan Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras Kurzemes nodaļas veselības aprūpes speciāliste Marina Čerņakova, gan rajona galvenā ārste Tatjana Ešenvalde, gan arī pašvaldību vadītāji un paši mediķi paredz, ka tuvāko desmit gadu laikā pagasti varētu palikt bez feldšerpunktiem un tajos strādājošajiem mediķiem. Veselības aprūpes pakalpojumi tādā gadījumā koncentrētos Liepājā, kā arī rajona pilsētās.

Dubeņos feldšere pagaidām vēl strādās

Tatjana Meļķe jau 35 gadus strādā Grobiņas pagasta Dubeņu feldšerpunktā. Viņai gan līdz pensijai vēl aptuveni seši gadi, taču, domājot par jauno maiņu, viņa neticīgi groza galvu – diezin vai kāds jaunais mediķis vēlēsies nākt uz laukiem. Kaut gan Dubeņi ir pavisam netālu no Liepājas un Grobiņas, ar abām pilsētām ir laba satiksme un darba uz vietas pietiek, alga arī garantēta.

Tatjanas darba ikdiena ir ļoti līdzīga kā viņas kolēģēm citos pagastos. Ikdienā uz vietas ārsta nav, tāpēc feldšere ir pirmais cilvēks, pie kura iedzīvotāji meklē palīdzību gan negadījumu reizēs, gan tad, kad piemeklējusi slimība. “Jaunieši no Dubeņiem dodas prom, tāpēc lielākā daļa iedzīvotāju ir tuvu pensijas gadiem vai jau pensionāri,” stāsta Tatjana. “Un viņiem slimību ir daudz.” Tagad, kad sākusies mazdārziņu sezona, slimotāju gan esot mazāk.

Viņa paslavē gan pagasta vadību, kas nekad neatsaka palīdzību, ja feldšerpunktā kas vajadzīgs, gan Grobiņas poliklīnikas mediķus. Ārste Edīte Uldriķe vienreiz mēnesī pieņem pacientus arī Dubeņos, bet, ja vajadzīga palīdzība vai padoms, to nekad neliedzot arī citi ārsti.

Tatjana ir no Ploces, savulaik pēc skolas beigšanas izmācījusies par vecmāti, bet tobrīd Liepājā, uz kurieni nosūtīta, nav bijis brīvu vietu. Gadu nostrādājusi par medicīnas māsu bērnudārzā, tad Grobiņas poliklīnikā pie bērnu ārstes par māsiņu, arī skolā. Tad atbrīvojusies feldšeres vieta Dubeņos. Tā Tatjana ar ģimeni pārcēlusies uz turieni un palikusi. Tagad gan divatā ar meitu Ilonu, kas jau 33 gadus ir invalīde.

Kad Ilonai bija divarpus gadiņu, tētis viņu paņēma uz rokām, nejauši krita, bērns sasita galvu. Kopš tās dienas meitene ir paralizēta, turklāt nerunā. Vienīgi, ja pa televizoru vai radio dzird kādu dziesmiņu, ko mācījusies bērnudārzā, sejā atplaukst smaids. Vairākus gadus pēc nelaimes Tatjanas laulība izjuka. “Vīrs neticēja, ka meita izveseļosies, sāka stipri dzert, un mēs vairs nevarējām palikt kopā,” viņa stāsta.

Rūpējoties par meitu, paiet katra Tatjanas diena. No rīta viņa pieceļas, apkopj Ilonu, pabaro un dodas uz darbu. “Labi, ka pagasta vadība mani saprot un pa dienu drīkstu aizskriet līdz mājām, lai paskatītos, kā Ilonai klājas, atkal apkoptu viņu, pabarotu un steigtos atpakaļ uz feldšerpunktu,” saka Tatjana. Viņai ir vēl viens bērns – 33 gadus vecais dēls Vitālijs, kurš ar ģimeni dzīvo Liepājā, taču daudz palīdz mammai. Kad Tatjanai jādodas uz kursiem, viņš bieži rūpējas par māsu.

Jūras ūdens ārstē

No meitas cilāšanas 33 gadu garumā Tatjanai ļoti sāp mugura. Ārsts teicis – droši vien vajadzētu operāciju. Bet viņa nedrīkst slimot, jo tad nebūs neviena, kas aprūpēs Ilonu, kas viņu cilās un pabaros. Tāpēc Tatjanai ir sava recepte, kā sāpes mazināt. Vasarā, atvaļinājuma laikā, viņa divas, trīs reizes nedēļā brauc uz jūrmalu, iebrien ūdenī, apguļas uz vēdera smiltīs tā, lai ūdens skalojas pa muguru un masē. Pēc 15 – 20 minūtēm brien ārā, sasildās saulītē un dodas mājās. “Tas ir tas pats, kas ūdens procedūras sanatorijā,” spriež Tatjana.

Tāpat kā daudziem citiem Dubeņu iedzīvotājiem, arī Tatjanai ir savs dārziņš. Vairāk priekam un atpūtai nekā reālam atbalstam. “Kad mājās kļūst pavisam grūti, man vismaz ir vieta, kur aiziet, parušināties un pārslēgt domāšanu citā virzienā,” viņa saka un piebilst – kad notika nelaime ar meitu un kļuva skaidrs, ka viņa visu mūžu paliks uz gultas, daudzi mierināja, ka ar laiku pie tā pieradīs. “Bet pie tā nevar pierast,” Tatjana šo gadu laikā ir pārliecinājusies. Īpaši smags viņai bija laiks, kad meitas vienaudži sāka dibināt ģimenes un viņiem dzima bērni. “Es sapratu, ka Ilonai tā nekad nebūs, un to pieņemt ir ļoti grūti,” atzīstas Tatjana.

Bet viņai patīk medicīna un savs darbs. Protams, ir žēl, ka nebija iespējas īstenot sapni par vecmātes profesiju. Lai gan vairākkārt, strādājot Dubeņos, vajadzējis likt šīs zināšanas lietā, kad dzemdības notikušas mājās, jo radinieki nav uzskatījuši par vajadzīgu vest grūtnieci uz slimnīcu.

Jaunajiem laukos nav ko piedāvāt

Jau 42.gadu Vecpils pagasta feldšerpunktā strādā Rasma Rozenberga. Viņa bija tā, kas feldšerpunktu iekārtoja un visus šos gadus arī uzturēja, rūpēdamās par iedzīvotāju veselību. Jau vairākkārt ir izteikusi vēlēšanos iet pensijā, taču tā arī nav aizgājusi, jo vietnieka nav. Viņas vadītais feldšerpunkts atzīts par vienu no labākajiem rajonā.

Otaņķos jau 40 gadu par pagasta iedzīvotāju veselību ik dienas rūpējas feldšere Elza Cērpa un māsiņa Velta Ditke. Māsiņa šogad dosies pensijā, ko iepriekš atlikusi no gada uz gadu. Arī feldšerītei jau pensijas vecums, taču viņa turpinās strādāt. “Savos četrdesmit darba gados esmu nopelnījusi pensiju, kas ir mazāka par simts latiem, un ar to izdzīvot nav iespējams,” viņa saka. Taču, ja arī viņa izdomās doties pelnītā atpūtā, arī šis feldšerpunkts var palikt tukšs. Un tādi Liepājas rajonā vēl ir vairāki.

E.Cērpa jauno kolēģu trūkumu skaidro ar to, ka ilgāku laiku Latvijā vispār nesagatavoja feldšerus jeb, kā tagad sauc, ārstu palīgus. Tomēr pagājušajā mācību gadā Liepājas Medicīnas koledžā sāka mācīties pirmais ārstu palīgu kurss. Viņi diplomu saņems pēc diviem gadiem. Vairāki no viņiem atzinuši – visticamāk, turpinās mācīties tālāk. E.Cērpa šaubās, vai kāds vēlēsies strādāt laukos. Par to šaubās arī M.Čerņakova, pamatojot, ka ir jābūt ļoti daudziem aspektiem, lai jauns cilvēks dotos strādāt uz laukiem: dzīvoklim, labai algai, sakārtotai videi un daudz kam citam. “Ko tad tas jaunais cilvēks, tur aizgājis, darīs, ko mēs viņam varam piedāvāt?” viņa retoriski jautā.

E.Cērpa vēl piebilst, ka patiesībā nav nekādas skaidrības, kas notiks ar lauku feldšerpunktiem reģionālās reformas laikā: “Iespējams, apvienojot pagastus, apvienos arī feldšerpunktus.”

“Tas nu gan nedrīkst notikt!” pret iespējamo variantu strikti iebilst M.Čerņakova. “Mums rajonā ir pietiekami daudz vietu, no kurām cilvēki līdz pilsētai ar autobusu var nokļūt divas reizes nedēļā. Tāpēc viņiem nedrīkst atņemt to elementāro veselības aprūpi, kas ir tagad.”

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Tatjana Meļķe par došanos pensijā vēl nedomā, taču vairākos citos pagastos feldšeri paliek darbā tikai pierunāti un tāpēc, ka saprot – ja aizies, iedzīvotāji paliks bez veselības aprūpes.