Ceturtdiena, 21. janvāris Agne, Agnese, Agnija
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Notikuši Ingas Jērumas grāmatas “Sieviete, kura maina likteņus” atvēršanas svētki

Notikuši Ingas Jērumas grāmatas “Sieviete, kura maina likteņus” atvēršanas svētki
Inga Jēruma (no kreisās) neuzskatot sevi par rakstnieci, bet par žurnālisti. "Šī ir Ingas astoņpadsmitā grāmata, bet rakstniece viņa neesot," nosmaidīja Rudīte Losāne. (Foto: Ģirts Gertsons)
27.08.2020 06:00

Linda Kilevica

"Kurzemes Vārds"

Cīravas pagasta pārvaldes zālē 20. augustā notika Ingas Jērumas grāmatas “Sieviete, kura maina likteņus” atvēršanas svētki. Grāmata stāsta par mācītāju Rudīti Losāni, kuru pagājušajā gadā Cīravas baznīcā ordinēja par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) mācītāju. Grāmatas tapšana bijis smags un sāpīgs darbs pašai ar sevi. “Tas bija vajadzīgs, lai mana dvēsele taptu pēc Dieva tēla un līdzības,” teica R. Losāne.

Iespēja iegūt citu likteni

Cīravnieki bija sanākuši satikt savu mācītāju un I. Jērumu ar rudenīgu ziedu pušķiem. Tikšanās muzikālo noskaņu ar ģitārspēli radīja Rovena Šellija.

“Īpašo dienu Cīravas bibliotēkā gaidīju kopš pagājušā gada 27. oktobra, kad pagasta draudzē kā pilntiesīga mācītāja atnāca Rudīte Losāne,” teica Cīravas bibliotēkas vadītāja Anita Tuleiko. Jau tad viņas vienojušās par grāmatas atvēršanu Cīravā.

Arī I. Jēruma norādīja, ka sākšot stāstījumu no 27. oktobra, “no dienas, kad bija liels notikums ne tikai Rudītei, bet arī man, jo darba process ar viņu gāja kalnā, līdz sasniedza virsotni. Bez ļoti liela atbalsta no augšienes tas mums diez vai būtu izdevies. Bijām vieni no retajiem, kas kovida laikā izdeva grāmatu, to pat izdevās prezentēt Anglikāņu baznīcā, kur katra sēdējām atsevišķi, pa lielu gabalu. Teicu Rudītei, ka nav nekā šausmīgāka, kā sēdēt publikas priekšā. Viņa man atbildēja, ka nav nekā šausmīgāka kā sēdēt cietumā.”

Ar R. Losāni I. Jēruma sapazinusies Facebook, pēc tam izlasījusi interviju kādā žurnālā un uzzinājusi, ka viņa ir cietuma kapelāne. “Tas ieinteresēja visvairāk, jo Rudīte izveidojusi starptautiski atzītu programmu “Mirjama” darbam ar nelaimīgajām sievietēm, kuras tur nokļuvušas. Tad ir jautājums – kādas viņas iznāks? Paliks mūžīgās cietumnieces vai iegūs citu likteni? Tāpēc ir runa par likteņu mainīšanu. Rudīte šajā programmā māca ne tikai ticības lietas, bet arī garīgo mūziku, literatūru, kinomākslu, ir daudz pulciņu un studiju – gleznošana, rokdarbi. Ja tu glezno, iznākusi ārā, vari uztaisīt izstādi, tu vairs neesi zagle vai narkomāne, bet esi mazliet māksliniece. Mainās pašapziņa,” spriež grāmatas autore. R. Losāne nākamgad plāno aizstāvēt doktora disertāciju par šo programmu.

Arī nākamā I. Jērumas grāmata būs par sievieti mācītāju – savu pusmāsu, pirmo bīskapi sievieti Anglijas vēsturē Jānu Jērumu-Grīnbergu.

Bez talāra pašā priekšā

Grāmatā, kas izdota par sponsoru līdzekļiem, fotogrāfijas ir melnbaltas, jo krāsainu drukai nepieticis naudas. Taču krāsainās bildes, kas stāsta par R. Losānes dzīvi, Inga parādīja uz ekrāna. Attēli atklāja mācītājas dzīves pieturpunktus, aizraušanos ar peldēšanu, aktīvās nodarbes kopā ar mazmeitām Milānu un Olīviju, mājas mīluli sunīti Lakšmi, atpūtu dabā, enerģētiskās vietās, kas Rudītei ļauj sevi sakārtot. Bildes no sapņu ceļojuma uz Izraēlu kopā ar dēlu Miku un mirušās meitas Marikas pēdējā un vismīļākā fotogrāfija.

Starp attēliem, kurus R. Losāne pakomentēja plašāk, ir daudzu pasaules valstu mācītāju kopbilde Mārtiņa Lutera pilsētā Vitenbergā, uzņemta reformācijas piecsimtgadē. “Bija noteikums, ka visiem jābūt talāros. Es to speciāli nepaņēmu līdzi un tāda arī izlīdu pašā priekšā. Lai pēc tam visi prasītu – kas tā tāda tur stāv bez talāra? Un viņiem atbildētu, ka šī mācītāja ir no Latvijas, no zemes, kur sievietes neordinē. Ja es saplūstu ar masu, neviens mani nepamanītu,” viņa atklāja un pamatoja savu rīcību ar vārdiem no Bībeles: “Esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.”

“Paldies, mīļie, ka uzaicinājāt!” cīravniekus uzrunāja R. Losāne. “Pa šiem 14 gadiem, kuros es te viesojos, droši varu teikt, ka esmu kļuvusi par cīravnieci, to var apliecināt draudzes priekšniece Līga Grīnvalde. Esmu arī aizputniece, to var liecināt mans mīļais brālis Juris un viņa sieva Taņa. Protams, esmu arī rīdziniece, kur dzīvoju 20 gadus. Tad vienu brīdi pieķer, ka tev nav vienas tādas vietas, par kuru vari pateikt, jā, tā ir mana vieta, mans nams, mana sēta.

Prātā nāk Zenta Mauriņa, kuras viena no pēdējām grāmatām saucas “Manas saknes ir debesīs”. Kad dzīvo ar apziņu, ka manas saknes ir debesīs, tad saproti, ka viss reiz dzīvē beigsies. Vairs nepiesienies šīm zemes lietām, jo savu skatu vērs augstāk un domā par to, kas nebeidzas. Visur braucu kā uz mājām. Kad no manis būs palikusi tikai šī jaukā grāmata, ko Inga ir uzrakstījusi, es beidzot tiešām būšu atgriezusies savās īstajās mājās. Tas arī dod spēku dzīvot.”

Esam liecinieki

Galvenais arguments pieņemt lēmumu par labu grāmatai bijis tas pats, ko Rudīte ikdienā māca un sludina: “Mēs visi, kas ticam Dievam caur viņa dēla atklāsmi, esam liecinieki. Galvenais vēstījums, ko varam atstāt par savu ticību, ir dzīvesstāsts, kurā mēs piedzīvojam Dieva esamību. Tas man deva spārnus pateikt – jā.”

I. Jēruma vedinājusi pārvarēt daudz barjeru, un visgrūtākais bija atgriezties pagātnē, tajās vietās, kur piedzīvots daudz ciešanu. Daudz ko no šī laika R. Losāne nevarējusi iedomāties, tai skaitā māmiņas aiziešanu mūžībā, taču notikušais devis spēku atbildēt uz aicinājumu un ordinēties par mācītāju. “Mēs ar Jānu esam tie cietie rieksti, kas citādi nepielaistu nevienu sev klāt – tikai caur grāmatu. Ejam, nečīkstam un nesūdzamies, esam tādi paši cilvēki kā citi, ar ievainojamām dvēselēm, ar savu rūgto kausu, kas jāizdzer, ar savām šaubām un nevarēšanu. Grāmata lika man pieskarties visiem šiem aspektiem. Visi, kas ir attiecībās ievainoti, baidās atkal tapt ievainoti, bet nav attiecību bez ievainojumiem, tad cilvēks paliek par vientuļnieku. Grāmata mani atkal veda veidot attiecības ar cilvēkiem,” atzinās R. Losāne.

A. Tuleiko lūdza R. Losāni izteikt savu viedokli par mācītāja Jura Cālīša teikto, ka mācītājiem pienācis laiks iziet no bunkuriem. “Es jau izgāju no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas un iegāju LELBĀL, jo varu tur mācīt un sludināt cilvēkiem tā, kā es to jūtu. Tradīcija ir jāsaglabā, taču nedrīkstam uzsvērt, ka akcentam jābūt uz to, ko es runāju un kā runāju. Esmu dzirdējusi daudz labu, spožu un dziļu mācītāju, bet gribam dzirdēt saturīgu sprediķi, kas mani uzrunā, kas ļauj man tajā ielasīt iekšā savu problēmu risinājumu.

Tā reizēm pietrūkst, jo cilvēkos pietrūkst garīgas dzīvības. Vēstij jābūt piedzīvotai, iekšēji izprastai. Jāiziet ārā no reliģiskajiem bunkuriem, kuros ir ērti, viegli un, es teikšu, slinki. Šis ir laiks, kad mums visiem ir jādomā, kā uzrunāt sabiedrību. Kristu, centru ticībai, mēs nevaram pazaudēt, varam zaudēt tikai savas klišejas un rutīnu,” viņa uzsvēra.

Cīravnieki iemīļotajai mācītājai dāvināja ziedu klēpjus no saviem dārziem. (Foto: Ģirts Gertsons)

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz