#SIF_MAF2021
"Kurzemes Vārds"
Rožu dobes pie transformatoriem
Viņš un uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Kārlis Skābe izvadā pa “Oma” teritoriju. “Mums te diezgan liela saimniecība,” saka V. Petris. “Kad atnācām uz šejieni pirms apmēram 18 gadiem, man likās, ka pazudīsim šajās platībās. Pamazām, pamazām, un beigās tā tik ir.”
Uzņēmuma pamatdarbība ir elektroietaišu projektēšana, montāža, ekspluatācija un remonts, pārbaudes mērījumi un ieregulēšana. Transformatori, kabeļu aizsargcaurules, kabeļi, stabi un garāžas vairāk nekā 50 tehnikas vienībām veido tipiski industriālu vidi. Tai kontrastā – krāšņas rožu dobes pagalmā. “Viss prasa rūpes, bet pašiem prieks,” saka V. Petris. Otrs prieks darbiniekiem ir karūsām pilnais ugunsdzēsības dīķis – īsts dzīvās dabas stūrītis.
Vai tad mūsdienās vēl aktuāli elektrības stabi ar vadiem? Izrādās, ļoti, jo to būvniecība esot lētāka. “Ar šo gadu ejam atpakaļ uz gaisvadiem, izmainās darba specifika. Ja kādreiz vajadzēja racējus, tad tagad vajag borus un pacēlājus. Vecos vadus montējam nost, nododam “Sadales tīkliem” un jaunos liekam virsū,” skaidro V. Petris.
Jau desmit gadus “Omam” ir filiāle Jēkabpilī. “Visu Latviju aptvert gan nevaram, jo vislielākās izmaksas ir tieši transportam. Cenšamies strādāt līdz simt kilometru rādiusā ap Grobiņu un arī Jēkabpili,” stāsta valdes loceklis.
Grobiņniekiem ir līgums ar Liepājas pašvaldību, un viņi šogad pilsētā apkalpo ielu apgaismojuma sistēmu. Ja cilvēkiem šķiet, ka naktīs ir par tumšu, tad tā arī varbūt ir, jo apgaismojuma intensitāte vēlās stundās mazinās, skaidro “Oma” vadītāji, bet to, cik gaišam būt, gan nosakot Komunālā pārvalde.
Satikās enerģētiķis un ekonomists
V. Petris sākumā izveidojis starptautisko pārvadājumu firmu. “Sākām mēs vienā kabinetā “Liepājas autobusu parkā”, kad to vadīja Rūdolfs Embutnieks, viņš mums nāca pretī un izīrēja telpas. “Oma” pirmsākumi ir 1991.gadā, bet pati firma ir jau no 1988.gada 1.septembra. Gandrīz trīs gadus bija kooperatīvs, līdz 1991.gadā pieņēma likumu, ka tiem jāpārreģistrējas par SIA. 6.jūlijā mums šai statusā apritēja 30 gadu. 1995.gadā sākām nodarboties ar elektromontāžu,” viņš pastāsta.
Firmai bija kravas automašīnas, šoferi brauca pa visu plašo Padomju Savienību. V. Petris tos atminas kā trakus laikus: “Šeit bija daudz armijas daļu, mēs tās pārvedām ar visu iedzīvi uz Krieviju, Ukrainu. Tur tādi tilti – tikai 5 vai 10 tonnas iztur, bet tukša mašīna vien sver ap 18 tonnu. Jābrauc pāri, jo cita ceļa jau nav.
Tolaik strādāt par šoferi bija bīstami. Bija degvielas apgādes problēmas, degvielas liešanu kontrolēja struktūras. Visi ļoti uzmanījās. Tāpēc jau ar laiku šis darbības veids gāja mazumā un mēs to pārtraucām.”
Meklējot jaunus nodarbošanās veidus, saticies ar Kārli Skābi. “Viņš ir enerģētiķis, es esmu ekonomists. Redzēju tam perspektīvas. Sākām no nulles,” saka V. Petris, bet K. Skābe viņu izlabo: “Nevis no nulles, bet ar labu ideju.”
Valstī bija ieviesta prasība pārbaudīt visas elektroiekārtas. Iegādājušies testeri, kas tai laikā bija mašīnas vērtībā. “Tas tolaik bija modernākais. Pa šiem 25 gadiem nav novecojis, un nekas labāks īsti arī nav izdomāts. Taču biznesam ar to vien bija par maz,” pastāsta K. Skābe.
Uzrāviens nekāds lielais nebijis, piekrīt V. Petris. Ķērušies arī pie HES atjaunošanas, “Omam” pašam bija trīs ūdens spēkstacijas. Šis darbs devis pieredzi un idejas, kā attīstīties tālāk ar elektroiekārtu apkalpošanu. Projektējuši un būvējuši arī vēja ģeneratorus.
Kodols jāpietur
Valdes priekšsēdētājs stāsta, ka “Sadales tīkliem” bijuši ļoti lieli elektroenerģijas zudumi. “Uzvarējām konkursā, vieni no pirmajiem darbiem bija visās Liepājas daudzdzīvokļu mājās novērst iespējas iedzīvotājiem nelegāli pieslēgties. Zudumi būtiski samazinājās,” viņš norāda.
Tā “Oms” attīstījās līdz vairāk nekā simt darbiniekiem. To skaits gan svārstās atkarībā no objektu lieluma. Pašlaik ir virs 60 cilvēkiem. “Šī sfēra kā tāda nosaka, ka vajag ļoti kvalificētus darbiniekus. Viņus nevar palaist vējā, kodols ir jāpietur lai vai kā,” uzskata V. Petris.
“Ilggadēji darbinieki ir lielākā bagātība. Pašiem ir kvalitatīvi projektētāji, kas neparedzēs stabu pretī logam. Piemēram, projektu vadītājs Toms Ziemelis iesāka ar mums autobusu parkā tikko pēc skolas, bija speciālists par datoriem.”
K. Skābe piebilst, ka šai nozarē apmācība ir ilgstoša: “Lai arī cilvēks ir pabeidzis augstskolu, patstāvīgi viņš var sākt strādāt pēc kādiem pieciem gadiem.”
“Omā” ņem praksē jauniešus no tehnikumiem. Komplicētais daudzvirzienu darbs prasa arī stingri ievērot drošību. Tagad darbinieki strādā arī zem sprieguma – pieslēdz un atslēdz līnijas un patērētājus. Tā cilvēkiem ir mazāk atslēgumu un elektrības pārrāvumu, ko arī pieprasa Eiropas Savienība.
Citās valstīs esot labāk sakārtoti elektrotīkli, toties lielās stacijas un apakšstacijas Latvijā esot daudz modernākas. “Jo lielāko daļu sakārtojām beidzamos piecos – desmit gados. Viens no mūsu jaunākajiem objektiem ir Zaļās birzes apakšstacija ar visu ēkas būvniecību,” pastāsta V. Petris.
Bērnu čalas nebeidzas
Arī “Omam” nepaiet garām straujais būvmateriālu sadārdzinājums. “Publiskajos iepirkumos mums jāpiedāvā lētākais variants, bet darbiniekiem gribas lielākas algas. Tu esi visu laiku pa vidu. Konkursos var startēt arī individuālais uzņēmējs vai mikrouzņēmums, kuram nodokļi ir daudz mazāki. Tad mums nevar vēl cena būt mazāka. Cik zinu, Igaunijā visiem uzņēmējiem ir vienādi nodokļi, un tad ir arī vienādas iespējas konkursos,” spriež. V. Petris.
Viņš darbojas Grobiņas uzņēmēju klubā, bijis tā otrais vadītājs. Nu klubs aktivizējoties jau Dienvidkurzemes novada mērogā un uzņemot jaunus biedrus. Esot svarīgi iepazīties un zināt, kas apkārt notiek, ko citi dara un kā attīstās.
“Uzņēmējdarbībā ir tā, ka vadītājam nekas nav jādara. Viņa vienīgais darbs ir meklēt vājāko posmu uzņēmumā un tad stiprināt. Tad uzņēmums ir stiprs un dzīvotspējīgs,” atzīst V. Petris.
Katru gadu “Omu” apciemo Ziemassvētku vecītis. “Pie mums vienmēr sanāk ap 40 bērnu. Tas dod lielu gandarījumu. Bija tāds teiciens – ja bērnu čalas ciemā nebeidzas, tad ciemam ir perspektīvas,” atzīmē uzņēmuma valdes loceklis.
