Muzeju naktī pirmo reizi plašai apskatei pašu mājās, Durbes muzejā, viesojās durbenieces Laumas Baueres gatavotās lelles. Katra no tām ir personība un nes daļiņu darinātājas emociju un noskaņu. “Bērnībā mums ar māsu bija viena lelle no presētu skaidu materiāla. Mēs plūcāmies tās dēļ, lelle nokrita zemē, un galva sašķīda. Varbūt es neesmu toreiz izspēlējusies, tāpēc jātaisa lellītes,” spriež Lauma.

L. Bauere, pēc profesijas keramiķe, leļļu gatavošanai pievērsusies pirms dažiem gadiem. “Braucām ar kori uz Balviem dziedāt un pie reizes apmeklējām dažādus apskates objektus. Aizbraucām uz Preiļiem, apstājāmies pie Leļļu muzeja, kur tieši bija starptautiska autorleļļu izstāde. Mani uzrunāja tā ideja. Jeļenas Mihailovas muzejs, pilns ar lellēm, ļoti iedvesmoja. Fonā rādīja filmiņu. Un es fiksi pierakstīju – polimērmāls un kas tur vēl. Mājās sameklēju internetā informāciju, kādu mēnesi būros cauri, uzzināju, ko un kā vajag darīt. Tad ķēros klāt.” Leļļu gatavošana aizņem daudz laika. “Tās dzimst ziemā. Vasarā lellēm neatliek laika,” stāsta Lauma. Lielās auduma lelles top nedēļu. Mazās no polimērmāla prasa ilgāku laiku.

“Es īsti nesaprotu, kā tas notiek, bet no manām emocijām rodas lelle. Es taisu to, man piezvana draudzene Lana. Gatavoju sejiņu un kādas divas stundas sarunājos. Nokrāsoju un skatos – Lana! Uzlieku brilles, sataisu asti tā, kā viņai. Tiešām Lana! No manas noskaņas un garastāvokļa rodas lelles raksturs. Šī, piemēram, ļoti līdzsvarota izskatās. Tajā mirklī es tā arī jutos. Šī izskatās maķenīt augstprātīga. Šī ar visu vienmēr ir mierā, vienalga kas notiek un kur viņa ir. Šī ir ārprātīgi jūtīga. Uztaisīsi jaunu lelli, viņa uzreiz pārdzīvo. Tad jāšuj jauna kleita, jātaisa grims. Jo viņa domā, ka ir visforšākā, un uzmet lūpu, ja cita parādās. Šī atkal ir ļoti pašpārliecināta. Kad taisīju, izskatījās pēc vīrieša. Kad uzliku matus, kļuva sievišķīgāka, bet raksturiņš ir fundamentāls,” savas mazās lellītes raksturo Lauma.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 24. maija numurā.

#kvards-20180524-06#