Jau tagad K. Sīle pierādījusi, ka ir vajadzīga vietējiem ciema iedzīvotājiem, kurus pazīst visu savu mūžu, ar savu radošo izdomu un spējām viņa palīdz sadzīvisku jautājumu risināšanā, norāda bijusī centra vadītāja Velga Priede.

No lielpilsētām uz bērnības ciemu

Jūrmalciema Sabiedriskais centrs pastāv 11. gadu. Tās vadītāja no centra pirmsākumiem bija vietējā iedzīvotāja V. Priede.

Ar vietējiem aktīvistiem izveidoja centrā pieejamo pakalpojumu klāstu, kā arī īstenoja dažādus kultūras projektus un aktivitātes, lai ciemā iedzīvotājiem un viesiem būtu interesantāka dzīve un skatījums.

Pērn V. Priede izlēmusi, ka vēloties dot vietu jaunajiem. Īsu brīdi centru vadījusi cita gados jauna iedzīvotāja, taču, tā kā viņa atradusi darbu citā jomā, amata vieta Jūrmalciema Sabiedriskajā centrā atkal palikusi vakanta.

“Laukos ir tā – visi viens par otru zina, tādēļ es arī pieteicos darbam.

Biju nesen kā šeit atgriezusies, bezdarbnieka statuss arī gāja uz beigām, darba iespēju nebija,” saka K. Sīle.

“Mana ģimene ir no šejienes, bērnība pagāja šeit. Līdz 9. klasei mācījos Liepājā, pabeidzu mākslas skolu. Pēc tam aizbraucu mācīties uz Rīgu, Mākslas akadēmijā izmācījos tekstilmākslu. Tad es strādāju Vācijā, pēcāk atgriezos mājās – gadu pastrādāju uzņēmumā “Lauma Lingerie” par veļas dizaineri. Sākās kovids – aizmuku uz laukiem,” stāsta K. Sīle.

“Akadēmijā tekstilmākslā ir tikai kādi 20 procenti no šīs mākslas tradīcijām, pārējais ir eksperimenti. Pabeidzot skolu, vieni kļūst par reklāmas dizaineriem, citi strādā bērnudārzos.

Ko pats izvēlies, ko pats uztausti, to arī dari. Māksla ir plaša joma.

Mums mācīja aust, drukāt, apgūt datorprogrammas. Tas ir atšķirīgi no tik konkrētām jomām kā grafika un glezniecība,” skaidro māksliniece.

Pārcelties no pilsētas uz ciemu – K. Sīle to nesauc par kaut ko ārkārtēju. “Man Rīga nepatika, nepatīk man pilsētās dzīvot. Rīgā mani turēja tikai akadēmija. Man šeit, Jūrmalciemā, ļoti patīk. Omīte te dzīvo,” teic sieviete.

“Labi ir, ka par omīti ir kāds, kas šeit rūpējas. Es Kristīnes ģimeni pazīstu, tagad esam kaimiņienes,” piebilst V. Priede.

Strādāt radoši un palīdzēt

“Man šis darbs un dzīve Jūrmalciemā ir iespēja strādāt radoši, varu šo darbu salāgot ar saviem mākslas projektiem, man kā māksliniecei ir vienalga, kur atrodos. Tagad man ir laiks izdomāt, ko es varu darīt šeit, ko es varu no savas puses piedāvāt iedzīvotājiem un Jūrmalciemam, Nīcas novadam,” pauž Sabiedriskā centra vadītāja.

Darbs viņai iesācies brīdī, kad kopā iedzīvotājus nevar pulcēt. Taču ir pārliecība, ka tieši tagad var piestrādāt pie dažādām idejām, kā papildināt iestādes pakalpojumu klāstu, kas būtu noderīgs gan iedzīvotājiem, atbilstu viņu interesēm, gan arī Jūrmalciems kā vide ar savu specifiku un tradīcijām atkal attīstītos ar jauniem akcentiem.

Viena no K. Sīles idejām ir Jūrmalciema iedzīvotājiem un viesiem piedāvāt mākslas terapiju. “Mēs to dikti gaidām,” uzsver V. Priede.

Iedzīvotāji, kas ciemā pārsvarā ir vidējas paaudzes un seniori, vienmēr esot ļoti pretimnākoši idejām, kas palīdz vietu jebkādā veidā padarīt dzīvu, saglabājot tās šarmu. “Mēs ceram, ka būs kaut kas jauns,” piebilst aktīvā iedzīvotāja.

“Mums visi trīs Sabiedriskie centri vienmēr bijuši ļoti aktīvi. Ļoti priecājamies, ka mūsu kolektīvā ir Kristīne Sīle,” saka Nīcas novada Kultūras centra vadītāja Ieva Šmite.

Konkursam uz amatu bija pieteikušies vairāki pretendenti, bet K. Sīlei ir idejas un jauns skatījums, kā iesaistīt iedzīvotājus Jūrmalciema dzīves veidošanā, vienu no plusiem nosauc I. Šmite.

“Sabiedrisko centru darbība ir tiešā veidā atkarīga no iedzīvotāju vēlmēm un atbalsta.”

Nīcas novada Kultūras centra vadītāja uzsver, ka K. Sīles idejas par pienesumu Jūrmalciemam un tā iedzīvotājiem ir ļoti labas, kas ļaus turpināt tradīciju saglabāšanu un atpazīstamības veicināšanu.

Laukos tagad interesantāk nekā pilsētā

“Nomāktuma tādēļ, ka pašreiz tādi ierobežojumi, nav. Ir idejas, pie kā strādāt. Jā, mēs ikkatrs baidāmies saslimt. Tādēļ man patīk dzīvot laukos, tas man nesagādā problēmu.

Dzīvojot šeit, ārpus pilsētas, ierobežojumu dēļ lauku ļaudīm daudz nekas neizmainās. Laukos ir kļuvis interesantāk nekā pilsētā.

Cilvēks vairs nevar aiziet pasēdēt kafejnīcā, nevar nosēdēt mājās vien tajās vienīgajās brīvdienās, jo pa nedēļu strādājis attālināti, esot dzīvoklī. Ļaudis meklē iespējas, kur aiziet. Šajā laikā pie Pūsēnu kalna esmu ieraudzījusi daudz mašīnu. Nekad neesmu savā dzīvē tur redzējusi to tik daudz! Tāpat jūrmala pilna!” vērtē K. Sīle, secinot, ka šis ir iespēju laiks.

“Mani pašu šī ideja par Jūrmalciemu, mākslu ļoti aizrauj!” Jūrmalciema Sabiedriskā centra vadītāja, ņemot vērā savu mākslinieces un pasaules pieredzi, secinājusi, ka ikkatra vieta atkal atgūst stilīgumu, ja tajā ielaiž kaut ko no mākslas.

“Jūrmalciems pateicīgs, lai liktu mākslas akcentus. Tik jābūt spējīgam organizēt. Es domāju, ka būtu forši, ja izdotos, jācer, ka man tas būs pa spēkam. Mākslas plenērus organizēt nav nekas sarežģīts.”

Vēlmi iesaistīties mākslas dzīvē izteikuši arī viņas kursabiedri. K. Sīle vēlas arī būt tas cilvēks, kas palīdzētu citiem šejieniešiem attīstīt idejas. Iestrādes mākslas pasaulē Jūrmalciemā jau ir.

Šī ir iecienīta vieta gleznotājiem, fotogrāfiem, notiek izstādes. “Iedzīvotājus interesē meklēt jaunus veidus, kā vietai sevi pierādīt, jaunus akcentus. Sabiedriskā centra vadītājam ir jādomā, kā to īstenot. Daļa notiek tikai pašu iedzīvotāju interešu dēļ,” pauž V. Priede.