Durbes novada zivkopības saimniecībā “Stagari”, kurā saimnieko Ēriks Rāva, sākusies nārsta gatavību sasniegušo līdaku slaukšana. Šo intīmo un smalko darbu, kurā zivkopim ar lielu interesi palīdz dēli Toms un Gatis, kā arī tēvs Jānis, esot nepieciešams paveikt bez tūļāšanās, lai iegūtu kvalitatīvus un nobriedušus zivju mazuļu inkubēšanai paredzētos ikrus. Ar zivju krājumu pavairošanu mākslīgā ceļā zivkopis nodarbojas kopš 1997.gada un tagad varot uzskatīt, ka pamanīts arī starptautiskā mērogā.

Viņa inkubatorā izperinātās zivis – līdakas, zandarti, karpas un līņi – bagātinājušas ne tikai Kurzemes ezerus, bet arī dažus Lietuvā.

Durbenieka audzētās zivis mājo daudzos ezeros

Kaut gan nekādus prāvos ienākumus zivju mazuļu audzēšana nenodrošinot, “Stagaru” saimnieks paralēli zivkopībai tai pievērsies un lieku smagumu saviem pleciem uzkrāvis, jo esot dzimis dabas cilvēks. Tēvs Jānis, kurš pats nudien nav citādāks un šoreiz ir tā ābele, no kuras netālu nokritis ābols, pavēstīja, ka savu aicinājumu dēls pratis novērtēt, vēl mācoties Kazdangas tehnikumā. Tur pedagogi ievērojuši centīgo jaunekli. Mācību iestādi beidzot, viņam pat piedāvāts kļūt par mācībspēku. Tomēr Ēriks atteicies no tādas ērtākas nākotnes, sakot, ka sēdēšanai kabinetos neesot radīts. Viņam varen paticis arī mežsarga darbs, tomēr noticis tā, ka priekšroka dota zivīm. Un kaut gan dzīvē neklājas viegli, savu izvēli viņš nenožēlo.

Praktiskā pieredze zivkopībā krāta kopsaimniecību gados. Pēc tam, kad 1994.gadā Padonē nodibināta sava saimniecība un izveidots pirmais dīķis, Ēriks drīz vien sapratis, ka nepietiek, ja audzē zandartus, līņus un karpas, bet kādam ir jānodarbojas arī ar zivju pavairošanas lietām, jo dabiskos apstākļos līdaku un citu zivju nārstošana ezeros un citās ūdenstilpēs kļūst aizvien problemātiska. Arī šopavasar pa visu valsti izskanējuši signāli, ka Durbes ezera zemā ūdens līmeņa dēļ līdaku nārsts varot būt ļoti apgrūtināts. Tomēr ūdenstilpes apsaimniekotāji īpaši nesatraucas, jo zina, ka talkā viņiem nāks novadnieks, kurš gadu gadā sagādājis visas inkubēšanai nepieciešamās ierīces un inventāru, izveidojis vaislinieku audzēšanai nepieciešamos ziemas un vasaras dīķus. Ar līdaku un citu zivju kāpuriem tagad pavasaros Ēriks apgādā arī Liepājas, Usmas, Vipēdes un citus Latvijas ezerus, bet rudens pusē tur tiek izlaisti jau krietni paaugušies zivju mazuļi.

Darbs nav viegls, bet atbildīgs

“Kurzemes Vārdam” bija izdevība klātienē sekot, kā slauc divus un vairāk kilogramu smago līdaku vaislinieces. Ēriks uzsvēra, ka nārsta gatavību zivis nesasniedz visas uzreiz un šim procesam, kas atkarīgs gan no ūdens temperatūras, gan citiem parametriem, tādēļ esot uzmanīgi jāseko, lai nenokavētu īsto brīdi. Arī pati slaukšana nav nekāds vieglais darbs, jo zivis nesaprot slaucēju un sparīgi pretojas piebriedušā vēdera iztukšošanas procedūrai. Ēriks pajokoja, ka tās kā govis nav iespējams piesiet. Atdot ikrus līdaku mammām kavējot arī satraukums, kuru mazināt neesot iespējams nekādi. Tad vienīgā izeja esot atlaist vaislinieci dīķī, sagaidīt, kad zivs kļūst vēlīgāka un visu garo ceremoniju atkārtot. Dažkārt to nākoties darīt pat trīs un četras reizes. Tādēļ jāapbruņojas ar pacietību.

 Bez tam asiem kā īleni zobiem bruņotās zaļsvārces stingri jātur rokās. Ēriks teica, ka līdz pat sešus kilogramus smagās mātītes savaldīt dažkārt iespējams tikai trijatā. Toties tāda varena zivs spējot dot pat pusotru litru vērtīgo ikru. Slaukšana risinājās zivju audzētavā, kur neiespīd tieša saules gaisma un mazos ikriņus izžāvēt nepagūst neprognozējamais vējš. Vairākos kubulos, savu kārtu gaidot, plunčājās līdaku mātes, bet atsevišķā traukā – plēsonīgo zivju tēvi, kas augumā ir mazāki par mātēm.

Ēriks brīdināja, lai fotografējot neizmantoju zibspuldzi, jo arī tās spožums vēl trauslās dzīvības aizmetņu nesējiem varot būt liktenīgs. Ikriņi visvārīgākie esot otrajā un trešajā dienā pēc apaugļošanas. To inkubēšanai tiekot izmantota 10 kilovatu spēcīga elektroierīce, kas jādarbina aptuveni desmit dienu. Daudz strāvas tādējādi tiekot patērēts, tādēļ jāraugās, lai vienā piegājienā, kā teica zivkopis, būtu iespējams izperināt pēc iespējas vairāk apaugļoto ikru. Ja nārsts notiek dabiskos apstākļos, bojā aiziet lielākā daļa ikru, jo dažādu kārumnieku tiem netrūkst. Inkubējot mazuļus, par veiksmīgu tiekot uzskatīts, ja izdodas izperināt vismaz 80 procentu no iespējamā kāpuru daudzuma. Tas rāda, ka starpība ir būtiska un nodarbošanās ar inkubāciju ir mērķtiecīga lieta.

Pēc noslaukšanas līdakas ceļo uz vasaras dīķi, kur salaisti arī karūsēni, kas palīdzēs vaisliniecēm atgūt zaudētos spēkus un tālāk pieņemties augumā. Bet tēvi nonāk atpakaļ tīkliem norobežotajā baseinā, jo to slaukšana risinās vismaz reizes četras vai piecas. Ēriks pastāstīja, ka līdaku mammas tiekot novērotas, jo neražīgās turēt dīķī un barot neatmaksājoties. Arī pārāk lielas zivis izaudzēt neesot nekāds prāta darbs. Taču visu to, kā saka, ir iespējams gan plānot, gan regulēt.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Jāņa Rāvas rokās spārdās kārtējā līdaku māte. Tās svars sasniedz kilogramus sešus.

Ēriks Rāva ar dēliem Tomu un Gati trijatā paveic vaislinieču slaukšanu.