Liene Kupiča
"Kurzemes Vārds"
Skolā notikušas pārmaiņas organizatoriskajā darbā, gan domājot par valstiska līmeņa lēmumiem, gan balstoties uz dažādām prasībām izglītības nodrošināšanā, gan arī pierādot speciālās izglītības un pedagoģijas nozīmi.
Vietnieka pienākumus uzņemas skolotāji
“Pirms tam biju direktora vietniece audzināšanas darbā. Manos pienākumos bija rūpēties par audzēkņu brīvā laika nodrošināšanu ārpus mācībām, rīkot pasākumus, kā arī interešu izglītība,” pastāsta V. Levica, kura Padures skolā direktora vietniece bijusi 16 gadus, bet skolā strādā 24.
No jaunā mācību gada mācību pārzine jeb direktora vietniece mācību darbā ir Inga Svipsta. Par speciālās izglītības pedagoģi nostrādājusi 21 gadu. “Kā speciālās izglītības pedagogi mēs drīkstam mācīt visu,” viņa piebilst par savu profesiju.
Iepriekšējā mācību pārzine Anita Odiņa devusies pensijā.
“Nolēmām, ka jaunus cilvēkus klāt neņemsim, bet rīkosimies ar iekšējām resursu rezervēm. Inga bija gatava strādāt un uzņemties šos pienākumus, jau iepriekš mums bija laba sadarbība, tagad tā turpinās iestādes vadības jomā,” saka direktore.
Taču jauns direktora vietnieks audzināšanas darbā nav vairs atsevišķs speciālists – amata slodze sadalīta kolektīva iekšienē starp skolotājiem. “Mēs domājam laikus uz priekšu, uz nākotni. Direktora vietnieku skaits ir atkarīgs no skolēnu skaita.
Tā kā audzēkņu skaits skolā samazinās, tad rēķināmies, ka kādā brīdī nākotnē vairs nevarēsim apmaksāt, izlēmām, ka šī amata pienākumus varam apvienot un sadalīt.
Piemēram, audzināšanas darbs ir iekļauts mācību stundās,” skaidro direktore. “To arī paredz jaunā izglītības satura kompetences,” piebilst I. Svipsta.
“Jau šogad deleģējām citiem šos pienākumus.” Tos uzņēmušies audzinātāji, sociālais pedagogs, bibliotekārs un citi speciālisti.
“Kad biju direktora vietniece audzināšanas darbā, tad jāatzīst, ka varēju justies brīvāk, pavadīt vairāk laika ar bērniem. Tagad atbildība ir gan par darbiniekiem, gan bērniem. Tā ir lielāka slodze, bet es no tā nebaidos. Jo komanda tiešām ir laba.
Mums ir 18 tehniskie darbinieki, kuriem jānodrošina 24 stundu darba cikls. Starp tiem ir aprūpētāji, nakts dežuranti, apkopēji un citi. Un 20 pedagogi. Esam arī optimizējušies, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Tie, kas esam, strādājam maksimāli pieejamās slodzes,” stāsta direktore.
Šogad skolā personāls strādā, lai parādītu un izceltu savu specifisko darbu. “Sekojam līdzi visam jaunajam. Materiālo bāzi grūti attīstīt, bet esam papildinājuši bibliotēkas fondu. Esam secinājuši, ka speciālajā izglītībā ir dažādi materiāli, bet atsevišķu grāmatu nav.
Izmantojam no esošām grāmatām to, ko varam pielāgot mūsu bērniem. Kad iesākās mācību gads, mudināju skolotājus ņemt no saviem krājumiem ārā to, kas mums visiem kopā ir. Izrādās, ka mums ir daudz kas, bet bijis atstāts novārtā,” saka V. Levica.
Maza skola atrisina lielas problēmas
Šo mācību gadu Padures pamatskolā uzsāka 60 audzēkņi, ilgus gadus viņu bijis no 74 līdz 78, bet šo gadu laikā, kamēr skolā strādā V. Levica – lielākais skolēnu skaits bijis 84.
Audzēkņi šobrīd ir no Kuldīgas un Dienvidkurzemes novadiem, kā arī Sabiles, Liepājas un Ventspils apkaimes. “Četri audzēkņi mums šogad pienāca klāt no Ventspils, jo slēdza skolu Stiklos Ventspils pusē. Ja šie jaunieši Ventspilī nemācījās un pat skolu neapmeklēja, tad pie mums viņi ir katru dienu,” piebilst direktore.
Izrādās, ka Padurē lieliski izdodas atrisināt arī tā saukto klaiņošanas problēmu, ar kādām saskaras lielākās skolās.
“Liela priekšrocība, ka esam mazā skola, kur viens otru redzam, sajūtam, pazīstam, zinām, ātri ieraugot, ka kaut kas nav kārtībā, pamanām, ja kas satrauc.
Lielā skolā, iespējams, šādas lietas paslīdētu garām,” norāda I. Svipsta.
Internātā paliekošo skolēnu skaits ikdienā ir mazāks. “Ir atrisināta transporta problēma, jo mūsu uzskatā bērniem ir maksimāli jādzīvo ģimenē,” pauž direktore.
Protams, kuri ir no tālākām vietām un nevar izbraukāt, kā arī, ja ir kādas problēmas ar sociālajiem apstākļiem, audzēkņi pa nedēļu paliek internātā, bet nedēļas nogalēs dodas mājās.
Padures pamatskolā var apgūt divas speciālās pamatizglītības programmas bērni ar garīgās attīstības traucējumiem, kā arī divas profesionālās arodizglītības programmas – mājturībā un būvniecībā.
Taču mājturības programma no valsts puses vairs netiks atbalstīta un to ar laiku slēgs. “Programmu slēdz tādēļ, ka tiek veikta izpēte darba tirgū par pieprasījumu pēc mājturības programmu beigušajiem audzēkņiem. Lēmums iet soli solī ar profesiju klasifikatoru un izmaiņām tajā. Pārskatot profesionālo izglītību un piedāvājumu, ir nonākts pie secinājuma, ka tāda mājkalpotāja profesija nav aktuāla,” paskaidro I. Svipsta.
Mājturības programma ir vairākās speciālajās skolās, piebilst direktore. Tāpat arī tehnikumos jau gadiem ir iekļauta šādas un līdzīgas mācību programmas. Taču skolā varētu atvērt tās vietā citu līdzīgu programmu profesionālajā izglītībā. “Skatīsimies, ko varam piedāvāt, bet vispirms jāizpēta, kādi ir mūsu pieejamie iekšējie resursi.
Taču būvniecība ir superprogramma, tai ir augsts pieprasījums, mūsu jaunieši ātri atrod darbu,”
lepojas direktore, atgādinādama, ka profesionālās programmas māca jomu profesionāļi, kuri papildus apguvuši speciālo pedagoģiju.
Vēl skolai ir plānā izveidot speciālo pirmsskolas programmu. Pagaidām ideja Izglītības pārvaldē piebremzēta, jo jāsaprot, kā tiks sakārtots speciālās izglītības skolu jautājums Dienvidkurzemes novadā saskaņā ar valsts izvirzīto šo izglītības iestāžu tīklu. “Bērnu šajā programmā nebūtu daudz, pieprasījums nebūtu ļoti liels, bet jāņem vērā, ka skolai jābūt maksimāli tuvu dzīvesvietai.”
“Mūsu uzskats ir, ka jāiedziļinās līdz katra bērna, ģimenes individuālajam līmenim. Bieži lielajās speciālajās skolās to nevar. Mūsu pieredzē ir gadījums ar sākumskolēnu. Bērns reāli pie mums nevarēja iedzīvoties, iesākt mācīties. Pirmsskolu viņš bija apmeklējis citā izglītības iestādē ar speciālās pedagoģijas ievirzi. Tā kā tas bija tālu no mājām, bērnam bija jāpaliek internātā. Vecāki pieņēma lēmumu, ka viņš 1. klasē sāks apmeklēt mūsu skolu.
Bērns neēda, nemācījās, neko negribēja darīt. Izrādās, ka viņam bija saskarsmes un komunikācijas traucējumi, kas nozīmēja jūtīgāku uztveri.
Apsolīju, ka viņam pie mums vairs nebūs jāpaliek pa nakti. Mēs pēc tam redzējām prieku bērnā un vecākos, ka viņu bērns beidzot ir atvēries!” pieredzē dalās I. Svipsta.
Tas ir tikai viens atgadījums, bet pierāda, cik daudz var panākt, ja bērnam ļauj būt pašam.
Abas skolas vadības pārstāves arī secinājušas, ka daudzi vecāki, ja viņiem ir bērns ar kādu īpašo vajadzību, bieži paši interesējas un izglītojas speciālajā pedagoģijā.
“Īpašam bērnam jādod vairāk uzmanības, tas ir smags darbs,” pēc savas pieredzes zina teikt direktore, strādājot speciālās pedagoģijas jomā.
Viņa pauž, ka ikkatrs bērns ar garīga rakstura traucējumiem ir atšķirīgs un ne vienmēr bērns būs ieguvējs, ja viņš mācīsies vispārējā izglītības iestādē. “Zaudēs gan šis bērns, gan pārējie, jo zudīs darba kvalitāte,” pamato V. Levica.
Skolas pārstāves atzīst, ka daudzi vecāki joprojām baidās no aizspriedumiem un stereotipiem, nosodījuma, mītiem, tādēļ negrib bērnam nodrošināt mācības speciālās izglītības programmās. Šādās situācijās, ja ir kādi garīga rakstura traucējumi, neviens nav vainīgs – tā vienkārši notiek, mierina speciālās pedagoģes.
