Kad Valda Stadgale pērn valsts svētkos saņēma apbalvojumu “Goda rucavnieks”, četrgadīgā mazmazmeitiņa pasniedza viņai ziedus un teica – kā es tevi mīlu! “Tad es visai zālei pateicu – paskatieties, kāds man te ir dārgums!” lepojas biedrības “Jumītis” un saieta nama vadītāja. Viņa atzīst, ka vienmēr apkārt esot bijuši brīnišķīgi cilvēki un komanda, kas palīdzējusi visu paveikt.

Vieta autobusam ar tūristiem

Saieta nama kāpnēs uz otro stāvu visas sienas aizņem pateicības un atzinības. “Goda rucavnieks” gan vēl esot mājās un priecējot ģimeni. Iepriekš jau divas reizes V. Stadgale saņēmusi apbalvojumu “Gada rucavnieks”. “Bez saieta nama Valda būtu tikai Valda,” viņa ved “Kurzemes Vārdu” ekskursijā.

Lielā un mazā zāle, laulību zāle un vēl viena telpa. Šeit var dot naktsmājas ap 80 cilvēkiem. “3×3 nometnē paņēmām visu simtu. Mēs te esam vienīgie visā apriņķī, kas var izguldināt lielo tūristu autobusu,” viņa stāsta. Laba sadarbība “Jumītim” esot ar Rucavas pamatskolu, kas uzņemas nometņu dalībnieku ēdināšanu.

“Pa sarkanajiem paklājiem nāk augšā un salaulājas, pēc tam iet lejā uz pirmo stāvu dzer šampanieti, pēc tam brauc uz jūru vai kur citur, bet vakarā atgriežas uz kāzu mielastu, ko sagādājuši viņu vecāki,” kāzu rituālu apraksta V. Stadgale. Saieta namā ir arī istaba jaunlaulātajiem.

Ēkas gaiteņos un istabās papilnam istabas augu. “Šajā mājā puķītes pa vienam stādiņam ienāca no Valdas mājas, nu ir apzaļumota arī ar rucavnieku dāvinātām puķēm,” priecājas nama saimniece. Te taču pilnas slodzes darbs tikai puķes kopt! V. Stadgale uzteic apkopēju, kura to paveicot. “Pamatā esam brīvprātīgie. Kaut ko jau saņemam. Daudzi domā, ka te nu nauda plūst iekšā. Taču apgrozījums ir četrus mēnešus gadā, kad notiek nometnes. No bērēm un dzimšanas dienām trīsstāvu ēku nenoturēsi. Mēs maksājam īri par šīm telpām,” viņa stāsta. Nevalstiskai organizācijai bez valsts pretimnākšanas neesot pa spēkam sevi uzturēt un vēl valstij maksāt.

Met bietes pie malas!

“Jumītī” aizvadīts jau 21 darba gads. “Mani uzaicināja uz biedrības valdes sēdi 1999. gada 6. janvārī. Uzreiz ievēlēja par valdes priekšsēdētāju. Gadu biedrību bija vadījusi Dzidra Trumpika, kopā ar pagasta vadītāju Veitu Jāni bija smagu projektu izstrādājusi – veco ļaužu namiņu. Viņa saprata, ka vajadzīgs cits cilvēks, kas te sāktu strādāt. Valsts tobrīd bija iekritusi projektu virpulī, un tie, kas mācēja, paņēma ļoti daudz. Sākām domāt par pieaugušo izglītību, kas tolaik bija moderna. Telpas nekur nevarējām atrast. Ierādīja bērnudārzā, bet bija par mazu. Meklējām arī projektu iespējas un atradām Nīderlandes Karalienes Julianas fondu. Kūrētāja bija Ieva Erenštreite, kas teica, ka tieši šajā galā trūkstot viņas karodziņu,” atminas Valda.

Tad arī novērtējuši, ka blakus skolai stāv neizmantots vecais internāts. Posts un sabrukums tur bijis – ēka ar cauru jumtu, beigtu elektroinstalāciju, viss nolaists līdz pēdējam. “Atbrauca pārstāvji no Nīderlandes skatīties. Staigā un runā. Ieva man pārtulko – viņas nesaprotot, kāpēc “Jumītim” vajadzīga trīsstāvu ēka pieaugušo izglītībai. Es uzreiz pateicu, ka mums vajag tikai divus stāvus. Aizbrauca un teica, ka pārdomāšot. Tā nu laukā tīru bietes, man zvana Ieva un vaicā – ko tu dari? Met visu pie malas, ej pucēties un sāc domāt, ko darīsi! Tev ir piešķirts finansējums.

Tas bija 2000. gads. Sākām meklēt meistarus, vispirms uzlikām jumtu, tad sākās iekšdarbi. Kopā ar tiem diviem stāviem sataisījām arī trešo,” atklāj V. Stadgale.

Pieaugušo izglītības ziedu laikos staigājot vakarā pa saieta namu, viņa jutusi sava mūža vislielāko gandarījumu: “Kreisajā pusē zālītē mācās angliski. Paeju solīti uz priekšu, dzirdu, kā Ģedimins Salmiņš māca šahu. Pagriežos un dzirdu, kā māca spēlēt vijoli, kāds spēlē klarneti un klavieres. 120 cilvēki te apguva datorprasmes. Tas viss ir augstākais, ko esmu sasniegusi un paveikusi.”

Labo visus šķībos šķūņus

“Viens cilvēks nav arējs, man bija laba komanda,” V. Stadgale ir pateicīga visiem, kas atbalstījuši un iesaistījušies projektos. “No Veitu Jāņa valdīšanu drīz pārņēma Jānis Bārdulis, kas deva zaļo gaismu visam un ticēja tam, ko es daru. Bija daudz projektu, notika sadarbība ar Liepāju. Pāvels Jurs ar savu jaunatnes centru, Ineta Stadgale ar savu NVO rīkoja šeit nometnes un pasākumus. Arvils Roga, Aija Cinkmane, Ita Role, Ilgvars Skrīvers, Armands Treimanis, Inita Lūse – viņi visi mums kaut ko mācīja. Liepājas policija brauca un mācīja, kā aizsargāt savus mājokļus un pašiem sevi.”

Pavisam īstenoti 16 lieli projekti, bijusi arī labvēlīga augsne mazajiem projektiem, kurus finansēja Sorosa fonds. “Nodibinājām pensionāru biedrību, sieviešu klubu.

Mācījāmies, gleznojām, apgleznojām zīdu un stiklu, braucām ekskursijās, aicinājām māksliniekus. Nekonkurējām ar kultūras namu, bet sadarbojāmies un papildinājām viens otru. Laba sadarbība bija ar Andi Roli, kurš sameklēja sponsoru, lai sakārtotu ugunsdrošības jautājumus,” viņa pastāsta. Ekskursijās pieredzes apmaiņā izbraukājuši visu Kurzemi ar dziedošo šoferi Andi Timbru pie autobusa stūres.

2005. gadā par Karalienes Julianas fonda līdzekļiem sakārtota bibliotēkas ēka Ķāķišķē. Izremontējot “pilnīgu postažu”, tur varēja darboties jaunieši, cilvēki varēja iet mazgāties un veļu mazgāt. Tagad šīs telpas pārņēmis Sociālais dienests, un “Jumīša” darbinieces priecājas, ka cilvēkiem ir vieta, kur atnākt. “Fondā toreiz teicis – ko gan tā Rucava iedomājas, visus savus vecos šķībos šķūņus grib ar mūsu naudu salabot?!” smejas Valda.

Enerģija un uzņēmība gēnos

Lai arī pēc 2008. gada krīzes pieaugušo izglītības joma tā īsti nav atguvusies, biedrības vadītāja nedomā, ka viss labais jau būtu pagātnē. “Pagātne būs tad, kad manis vairs nebūs,” viņa nosaka. Gan saieta nams dzīvo, gan Rucava iesaistījusies piejūras pašvaldību festivālā “Pie jūras dzīve mana”, šovasar tikšoties Jūrmalā.

“Man varbūt gēni ir iedevuši enerģiju un uzņēmību,” spriež V. Stadgale. “Esmu no Grobiņas, no stipras sportistu – kolhoznieku ģimenes, vienmēr smagi strādājusi. 1946. gadā dzimusi, tie nebija nekādi vieglie laiki.” Jau skolas laikā viņa bijusi aktīva, direktore uzticējusi disciplīnas sektora vadīšanu. Arī Valdai labi padevās vieglatlētika, īpaši augstlēkšana. Organizatoriskais darbs esot viņas stiprā puse. “Galvenais, ka cilvēki nāk aiz manis. 18 gadu vecumā biju Grobiņas deputāte, kad strādāju bērnudārzā par audzinātāju. Neklātienē pabeidzu vidusskolu, pabeidzu pedagoģisko skolu un augstskolu. Izaudzināju dēlu, ir mazmeita un mazmazmeita.

Ko uzņemos, to izpildu. Neesmu uzņēmusies darbu, par kuru zinu, ka netikšu galā. Piemēram, aušanas pulciņu vadīt vai cimdus adīt, jo tur man abas rokas ir vienādas – kreisās,” Valda smejas.