“Bet kā man citādāk iztikt, ja līdz 14. datumam palikuši pieci lati?!” Dubeņu iedzīvotāja Aņa atvaicā. Viņa zālītē un koku zaros līdzās daudzdzīvokļu mājām izlikusi pārdošanai lietotus apģērbus. Grobiņas pagasta Centra ielā viņa mēģina tos pārdot citiem vietējiem iedzīvotājiem. Piecus sešus latus tā izdodoties vienā reizē iepelnīt, ar tiem nedēļu varot iztikt.

Tādu pārdošanu rīkojot apmēram reizi mēnesī. Kādreiz vēl arī vedekla izlīdzot, bet citādi pa dzīvi ejot pavisam grūti.

“Vai nu jāiet atkritumos rakties, vai arī jāmēģina pārdot visu, kas pieder.” Daudz mantu tā jau esot aiztirgots.

Kad samaksāti rēķini par dzīvokli, kurā Aņa dzīvo viena, no 130 latu lielās pensijas knapi paliekot medikamentiem, kas viņai kā hipertoniķei ļoti vajadzīgi. “Ēst nav absolūti nekā. Dzīvo nu, kā vari,” viņa nopūšas. Pagasta padome nekā nepalīdzot, jo dzīvoklī pierakstīts arī sievietes dēls, kurš mitekli īrē citur.

Aņai ir 77 gadi, 20 gadus nostrādājusi Liepājā uz būvēm. Latvijā no Baltkrievijas viņa nonākusi pēc kara, kad ļaudis vervēja vienās republikās, lai sūtītu strādāt uz citām. Un te nu tagad visa dzīve aizvadīta.

Dina Belta,
“Kurzemes Vārds”

Līdz ar dubeņnieci Aņu brīvā dabā tirgojas vēl kāda vietējā iedzīvotāja.