“Dedzi, dedzi, uguntiņa, tu nezini, ko es doš’, tu
nezini, ko es doš’,” skumji, bet ritmiski skan dziesma, kamēr biedrības
“Ziemupīte” vadītāja Daina Vanaga un tradīciju zinātāja Marita Kalēja
cenšas aizdedzināt ziemas saulgriežu ugunskuru. Tas Ziemupes asajā vējā izdodas
tikai pēc daudziem mēģinājumiem.

“Tas, ko es gribētu uzsvērt – vēlos pateikties par to, ko šis gads ir
devis,” uzsākot uguns rituālu, saka D. Vanaga. Un aptuveni 20 sanākušie
svētku svinētāji korī skandē pateicības vārdus: “Paldies par gaismu!
Paldies par spēku! Paldies par veselību!” Ugunskurā tiek iemests arī Jāņu
vainags. Rituāla vadītāja pamāca, ka “uguns ir jāpabaro, lai degtu vēl
spožāk”. Tai tiek karote medus un nedaudz ūdens. 

“Vecāki…” Anna Dunkere atbild, jautāta, kāpēc nākusi uz
Ziemsvētku sagaidīšanu izteikti latviskā garā. Tomēr apgalvo, ka ir būtiski
apmeklēt šādus sarīkojumus. Ziemas saulgriežus Ziemupē viņa sagaidot jau trešo
gadu.

Raibie svārki gan ir vienīgie, kas liecina, ka Anna gatavojas iet ķekatās,
kas ietilpst pasākuma programmā. Toties pārējie ģimenes locekļi saģērbušies
daudz pamanāmākās maskās. Tētis Normunds izskatās pēc čigāna, viņš līdzi
paņēmis pašdarinātu, bet mūsdienīgu mūzikas instrumentu – bungas, kas tapušas
no “Venden” ūdens plastmasas taras. Mamma Sanita ir lācis, vēl maskās
tērpušies brāļi Matīss, Jānis un Jēkabs ar draudzeni Lailu.

“Mēs kopā darbojamies jau vairākus gadus. Tāpēc, lai jauno paaudzi mazliet
iemācītu un paši arī mācītos,” Sanita stāsta, ka ģimene iesaistījusies
domubiedru grupā, kas izveidojusies Ziemupē. “Lai nepazaudētu mūsu
tradīcijas pavisam. Jo mēs jau ilgu laiku tās bijām pazaudējuši.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 27. decembra numurā.

#kvards-20131227-06#