Ielūkoties Rīgas Zooloģiskā dārza filiālē Kalvenes pagasta “Cīruļos” nolēmu tāpēc, ka savā būtībā tā ir lauku saimniecība, kur, tāpat kā citās, audzē kartupeļus un dārzeņus, sēj ilggadīgos zālājus un gatavo lopbarību.

Tikai ganāmpulks, kas visu šo produkciju patērē, šeit ir daudzveidīgāks un eksotiskāks. Aplokos ganās straujie kiangi, mežacūku un lamu ģimenes, piemīlīgie jaki un gleznie staltbrieži, kurus savvaļā ieraudzīt  negadās tik bieži un kuriem Kalvenē nodrošināti dabīgajiem maksimāli tuvi apstākļi.

Patstāvība un rūdījums noder

Saimniecības vadītājs Arnis Bergmanis teica, ka dzīve pašlaik esot “raibi rūtaina”. Viņš domā, ka ekonomiskā dižķibele “Cīruļus” pagaidām īpaši nav iespaidojusi, jo apmeklētāju skaits būtiski neesot samazinājies. Maijā tie filiālē gan iegriezušies retāk, taču tur drīzāk vainojami laika apstākļi – brīvdienās bija auksts. Turklāt, kad citiem bija tā dēvētie treknie gadi, Kalvenes pauguros nav klājies viegli un vajadzējis prast iztikt ar pieticīgiem līdzekļiem. Tas devis ne tikai patstāvību, bet arī zināmu rūdījumu, kas tagad lieti noderot. Sadarbojoties ar sēklaudzētāju Viesturu Niedolu, ir iekārtoti kvalitatīvi ilggadīgo zālāju lauki, iekopti auglīgi tīrumi. Līdz ar to dzīvniekiem nepieciešamā ekoloģiski drošā barība, kas maksā dārgi un ko mūsdienās nav nemaz tik vienkārši iegādāties, galvenokārt tiek sarūpēta uz vietas. Katru vasaru šeit sagatavojot ap simt tonnām siena un tikpat daudz skābsiena ruļļu, kā arī novācot desmitiem tonnu sulīgo dārzeņu.

Arī šis gads neesot izņēmums, jo zeme rudenī bijusi kārtīgi apstrādāta, sēkla sagādāta, tādēļ laukus izdevies laikus apsēt. Šāda darbošanās, kā pārliecinājies filiāles vadītājs, daudzējādā ziņā palīdz uzturēt dzīvnieku veselību, nav jāizdod nauda par dārgiem medikamentiem, bet pats galvenais – tiem dzimst sprigani mazuļi. Pirms dažām dienām mazs melns bullītis atskrējis mājas jaku meitenei, kuras dzimtene ir tālās Tibetas augstiene. Pēcnācējs nosaukts par Ilmaru. Tas esot aptuveni 30 kilogramu smags un arī apveltīts ar lielisku apetīti. Tāpat ģimenes pieaugumu šopavasar sagaidījis lamu pāris, lūšu mamma, kas jau pāris dienu nenākot ārā no midzeņa, kā arī meža cūkas un Romānovu karakula aitas, kuras esot neparasti auglīgas un vienā metienā spējot dot pat septiņus spriganus jēriņus. Šā iemesla dēļ jaunu ražīgu aitu šķirņu veidošanai tās izmantojot selekcionāri.

Pagaidām paplašināties nedomā

Lai arī strādāts pieticīga finansējuma apstākļos, 16 gados, kopš Kalvenes filiāle izveidota, ir padarīts daudz. Skatītājiem, kas ierodas aplūkot lāčus, lapsiņas, biklās stirniņas, plēsīgos putnus, kā arī citus īpaši izbūvēto mītņu un aploku iemītniekus, garlaikoties neiznāk. Lai apstaigātu visus pieturas punktus un iepazītu daudzos “Cīruļu” iemītniekus, vajadzīgas vismaz divarpus stundas. Bet tiem, kas par dzīvo radību interesējas padziļināti un vēlas pasekot dzīvnieku izdarībām, nākoties pavadīt šeit visu brīvdienu, jo teritorija ir daudzus desmitus hektāru plaša. Pats saimnieks atzinās, ka, ejot darba pienākumu gaitās, katru dienu nostaigājot gandrīz 20 kilometru.

Dzīvnieku skaitu filiālē tuvākajos gados būtiski palielināt neesot paredzēts, jo jātiek galā ar to bagātību, kas ir. Kaut arī tagad, kad valstī cēlies bezdarba līmenis, radusies iespēja piesaistīt strādātājus, šī iespēja līdzekļu trūkuma dēļ netiekot izmantota. Pat skolēnus vasarā saimniekošanā tagad pieaicinot mazāk. Tas ir slikti, sprieda Arnis, jo vairāki audzēkņi šeit jau bija iepazinuši savus pienākumus un lieliski tika ar tiem galā.

Tagad, uzskata Arnis, galvenais ir saglabāt sarūpēto, jo laika zobs dara savu. Ceļus un aplokus nākoties atjaunot. Šogad tas arī iespēju robežās tiekot darīts. “Neko no jauna gan uzcelt neesam plānojuši,” paskaidroja filiāles vadītājs. Pamatīgāks remonts nepieciešams arī plēsīgo putnu mītnei, kas aizvadītajā ziemā nav  spējusi izturēt pēkšņas sniega vētras sanesto gandrīz pusmetru biezo un tūdaļ salijušo kupenu svaru. Putni toreiz izkļuvuši brīvībā, taču nekur tālu neesot tikuši, jo apmetušies Vilku birzī, kur sēdējuši sabozušies un drīz vien savaņģoti.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Staltbrieža Kārļa dzimtene ir Slītere. Tur tas bērnībā kļuvis par bāreni, tāpēc atvests uz Kalveni. Taču sapņos skaistajam dzīvniekam joprojām droši vien rādās Ziemeļkurzemes dūmakainie sili.

Lapsēnu interesē ciemiņi, jo tie ienes pārmaiņas vienmuļajā ikdienā.

Mājas jaku mamma no Tibetas augstienēm savam ņiprajam pēcnācējam droši vien pastāsta par dzīvi virs mākoņiem.

Meža cūku sivēntiņu vecāki modri sargā svītrainos mazuļus.