Pirms dažām dienām redakcijā ienāca Pāvilostas piekrastes zvejnieks Juris Blaubārdis. Kaut gan pats to neatzina, bija redzams, ka sirds viņam pilna. Šogad vēl neesot jūrā izgājis. Kārtojot savu dzīvi un pamazām ķīlējot kuģi. Lai dotos zvejā, trūkstot apetītes. To nomākuši pērnā gada beigās noteiktie sodi. Tagad, lai tiktu sodīts, neesot pat jāizdara pārkāpums, pietiekot, ja kāds garāmbraucošs kuģis noberž tīkla stoderei pāris burtu.

Par marķējuma neievērošanu varot pat konfiscēt kuģi. Līdzīgs noskaņojums neesot viņam vienam, tāds pārņēmis visus piekrastes zvejniekus, kas vairs neticot rītdienai.

Zivis spiež ķert tur, kur to nav

“Kungi laikam domā, ka mēs peldamies mencās, ka nārsta laikā un nārsta vietās zvejojam,” pukojās J.Blaubārdis. Tādēļ paredzējuši šķēršļus, kuriem paši jēgu nespējot paskaidrot. Jau pirms lielo sodu noteikšanas pērn septembrī valdība pieņēmusi lēmumu, ka zvejniekiem ir jākārto nomas maksa par radiosakariem un lokatoriem. Gadā sanākot 130 latu. Tas nav maz. Turklāt jāmaksā arī par tiem mēnešiem, kad zvejnieks nemaz nav gājis jūrā. Un kurš varot paskaidrot, kāpēc zvejniekiem nav atļauts zivis ķert tur, kur tās mēdz uzturēties, bet tiek noteikti dažādi ierobežojumi? Ko vispār esot iespējams savaņģot līdz 20 metru dziļumam? “Un vai pie mums ir mēģināts likumā noformulēt, kas īsti ir piekrastes zvejnieki?” vaicāja pāvilostnieks.

Viņš pats neesot nekāds veterāns, jo zvejā dodoties aptuveni 10 gadu. Pirms tam nodarbojies ar citu uzņēmējdarbību. Vēlāk Zviedrijā iegādājies lietotu kuģīti. Tas saucoties “Ledy”. Latviskot nosaukumu neesot atļauts. Taču tas nebūtu galvenais. Svarīgākais, ka kvotas ar katru gadu par pieciem procentiem tiekot samazinātas, bet viss inventārs un pakalpojumi strauji kļūstot dārgāki. Kā lai šādos apstākļos zvejnieks izdzīvo? Oficiāli Kurzemes piekrastē esot reģistrētas 80 laivas, bet diez vai ir parēķināts, cik ar tām patiešām zvejo – ja ar laivu divas reizes gadā iziet jūrā, nez vai to varot uzskatīt par strādāšanu. Arī J.Blaubārdis pats mēnešus četrus, piecus gadā pavadot krastā.

Kuģa sagriešana – smags lēmums

Daži no kolēģiem piekrituši savus kuģus sagriezt metāllūžņos, tādējādi pasakot ardievas jūrai. Juris uzskata, ka cilvēkam, kurš ilgus gadus nodarbojies ar zveju jūrā, šādu lēmumu pieņemt ir ārkārtīgi grūti. Viņš pazīstot dažus no tiem un lieliski zinot, kā viņi tagad cīnās ar grūtsirdību. Tāpēc, ka nekad viegli zvejniekam nav klājies un ļoti daudz pūļu ticis ieguldīts, lai varētu strādāt. Gādāti zvejas rīki, tērēti līdzekļi, ņemti kredīti. “Un kādiem birokrātijas džungļiem ir nācies izlauzties cauri!” Pāvilostas zvejnieks teica. No tā visa atteikties nav joka lieta, pat pretī saņemot prāvu naudu.

Pasts J.Blaubārdis kuģi sagriezt negrasoties, tomēr, sasniedzis 50 gadu, sācis prātot par Eiropas Savienības pensiju. Ja pie tādas pēc pieciem gadiem izdotos tikt, vecumdienas būtu nodrošinātas, kaut gan, protams, arī iešanai jūrā tādā gadījumā jāatmet ar roku. “No galējībām vien visi nosacījumi sastāv,” zvejnieks sprieda, piebilstot, ka tirgū kā uz delnas ir redzams, kā piekrastniekiem patiesībā klājas. Piedāvājums tur sarucis līdz minimumam, bet cenas uzkāpušas ļoti augstas. Cilvēkiem nav pa kabatai. Agrāk reņģītes liepājniekiem nopirkt nebija nekādu problēmu, bet tagad arī tās katru dienu vairs nav pieejamas. “Un plekstītes? Zvejniekiem aizvien dārgāk izmaksā to lomi, bet pretī viņi saņem kapeikas,” spurojās Juris.

Viņš domā, ka tiem atlikušajiem piekrastes zvejniekiem, kas vēl nodarbojas ar rūpniecisko zveju, nepieciešams apzināt savas problēmas un sanākt kopā, lai par turpmāko darbošanos izrunātos un izteiktu savus nosacījumus. Jo vairāk tādēļ, ka šajās dienās Sakas Novada dome saņēmusi vēstuli no Piekrastes pašvaldību apvienības, kas arī sākusi interesēties par piekrastnieku darbu un dzīves apstākļiem. “Laikam sapratuši, ka drīz kļūsim retāki par mamutiem,” iesmējās pāvilostnieks.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Juris Blaubārdis savu kuģi sagriezt lūžņos vēl nedomājot.