Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Piemīlīgo jēru klusēšana

Piemīlīgo jēru klusēšana
07.03.2009 07:04

Atslēgvārdi

Zinot, ka Kazdangas pagasta piemājas saimniecības “Ploces” īpašniekam pedagogam Ērikam Šimanskim patīk daba un kustoņi, pirms astoņpadsmit gadiem paziņas viņam uzdāvināja mazu un baltu jēriņu. Toreiz neviens vēl pat nenojauta, ka tādējādi vecā kūdras purva malā aptuveni 40 hektāru lielā zemes platībā ir likti pamati vērienīgai aitkopības saimniecībai, kurā pērnajā vasarā tika turētas pat 300 aitu mātes. Tiesa gan, šopavasar dzīvnieku skaits ganāmpulkā par kādu pussimtu sarucis, un saimnieks saka, ka nākotnē tas samazināšoties vēl.

Vilnu izmanto mājas siltināšanai

Pavasaris ir ne tikai jēru dzimšanas, bet arī aitu cirpšanas laiks. Birztalu ieskautajā lauku sētā saimnieku sastapām aizņemtā brīdī, kad viņš pamazām atbrīvoja no biezā kažoka kādu nobijušos sprogainīti. Ziemā aukstumu necaurlaidīgais tērps aitai lieti noderējis, bet tagad, kad laiks ar katru dienu kļūst siltāks, tas tikai traucē. Nocirpto vilnu aitkopis stūķēja tukšā kartupeļu maisā. Vēlāk to uznesīšot mājas bēniņos, kur šādas mantības jau esot sakrājies vairāk par tonnu, jo aitu vilnai valstī ir zudis pieprasījums.

Ēriks pastāstīja, ka agrāk nelielos daudzumos aitu cirpumu vedis uz Dundagas pusi, kur darbojušās dzirnavas un vilnas pirmapstrādes punkts. Taču tagad arī tur esot atteikušies no piegādēm. Tad nu neatliekot nekas cits, kā pašam meklēt produkcijai pielietojumu.

Ēriks jau izmantojis to, lai nosiltinātu savu dzīvojamo māju. Rezultāts esot lielisks, jo nemazgāta aitu vilna atvaira mitrumu, tā nedeg un tajā nemetas arī kodes. Bet iekštelpas kļuvušas jūtami mājīgākas, un šoziem esot praksē pierādījies, ka to apkurei nepieciešams krietni vien mazāk malkas.

Uzpircēji novilcina niecīgo samaksu

“Ploču” saimnieks piedāvājis vilnu māju siltināšanai izmantot arī citiem. To pielietot, viņaprāt, iznākot izdevīgāk par minerālvati. Tomēr pagaidām neviens vēl neesot atsaucies. Tādēļ īpašniekam cits nekas neatliekot, kā meklēt vēl kādu oriģinālu vilnas izmantošanas paņēmienu. “Ticat vai neticat, bet es izmēģināju ar to nostiprināt ceļu un pārliecinājos, ka, paklāta zem grants slāņa, vilna lieliski sasaista un nostiprina brauktuvi,” viņš teica, apzinoties, ka tas nu tomēr nav īstais veids, kā vajadzētu rīkoties ar dabas dotu dāvanu.

 Visai dīvains izklausās arī Ērika apgalvojums, ka tikpat nevajadzīga kā vilna kļuvusi arī aitas gaļa. Kaut gan veikalā gaļa maksā dārgi un retais spēj atļauties sev to nopirkt, uzpircēji par to solot tikai santīmus, kas nespēj nosegt audzēšanas izdevumus. Un pat tad, ja audzētājs ir piekritis šādiem pazemojošiem noteikumiem, samaksa nereti kavējoties. Tā, piemēram, rīkojoties akciju sabiedrība “Latvijas jēri”, kam 40 dzīvnieki aizvesti jau pērnā gada decembrī, bet nauda par pirkumu neesot pārskaitīta vēl līdz šai dienai. “Zvanot viņiem un interesējoties, kad tad beidzot sagaidīšu sev pienākošos samaksu, esmu iztērējis vairāk līdzekļu, nekā maksā viens jērs,” viņš sacīja, piebilstot, ka uzpircēji aizbildinoties ar to, ka arī viņiem esot savi parādnieki, kas nav nokārtojuši rēķinus. “Bet kāda man daļa par viņu problēmām? Es vēlos saņemt tikai to, kas man pienākas.” Un šis neesot vienīgais tāds gadījums.

Vaļasprieka pamudinājums

Šādā situācijā atrodoties, aitkopis pat īsti nezinot, ko ar savu ganāmpulku iesākt. Situāciju aitkopībā viņš vērtējot līdzīgu tai, kāda iestājusies piena ražošanā.

Pērn audzēšanai citām saimniecībām izdevies pārdot kādas desmit aitiņas. “Kas tas ir, salīdzinot ar manu baru!” lauksaimnieks sprieda, paskaidrojot, ka šā gada pirmajos mēnešos vien tas sakuplojis vēl aptuveni par 200 jēriem. Viņš cēlies naktīs, lai katru no jēriņiem sagaidītu. Ja to nedarot, mazuļi var nosalt. Un jēri to jūt. Tie klusēdami paļaujas uz savu apgādnieku un ielenc saimnieku ciešā lokā, tiklīdz tas ienāk aplokā vai kūtī. “Mani mīlīši,” Ēriks tad saka. Te katrā ziņā jāpastāsta, ka aitu audzēšana lielā mērā ir pensijā aizgājušā vīra dzīves saturs, viņa vaļasprieks un veselību uzturošais spēks.

Faktiski esot tā, ka lielākā rūpju daļa jāuzņemas tieši viņam, jo sieva vēl turpinot strādāt arodvidusskolā, bet strādniekus pagastā vairs atrast neesot iespējams. Tomēr ir darbi, kas vienam nav pa spēkam, un tad abiem jāstrādā ciešā tandēmā. Tā bijis pērn, kad vākuši sienu ziemas mēnešiem. Labi, ka palīgā atsteigusies arī mazmeitiņa un mazdēliņš no Liepājas, jo citādi tiešām būtu pārrāvušies, tāpēc, ka barības bijis jāsagatavo daudz. Lapu slotiņu siešanai, kas aitām arī ziemā ļoti garšojot, pat neesot atlicis laika. Līdz šim Ēriks dzīvnieku piebarošanai sējis arī graudus, taču turpmāk vairs to nedarīšot, jo sapratis, ka spēkbarību lētāk iznāk nopirkt, nekā audzēt pašam.

Paglābj platībmaksājumi

Ēriks uzskata, ka, ar savu vaļasprieku darbodamies, sen jau būtu izputējis un nonācis nabagmājā, ja vien nesaņemtu Eiropas Savienības platības maksājumus. Kaut arī tie esot sešas reizes mazāki, nekā bauda kolēģi rietumvalstīs, tas tomēr esot vienīgais atbalsts, kas glābj no izputēšanas. Bet palīdzība, ko paredz nacionālās subsīdijas, neesot vērā ņemama, jo gadā par vienu aitumāti viņš saņemot tikai 60 santīmu.

Aitas arī esot tās, kas saimniekam palīdz uzturēt sakoptībā īpašumā esošos hektārus. Ganības, kas apjoztas ar stiepļu pinumu, vasarās tiekot nograuztas gludas kā golfa laukums. “Izkapti man nākas paņemt rokā tikai tāpēc, lai nopļautu kādu nātru vai vīgriežu ceru. Arī mežā pamežu tīrīt nav nekādas nepieciešamības, jo dzīvnieki parūpējas, lai tas nesakuplotu,” atzinās aitkopis. Bet viņam raizes sagādājot klejojošie suņi, kas uzbrūk un saplosa sprogainītes. “Agrāk mūspusē nereti klejoja vilki. Tagad mednieki ar tiem ir tikuši galā, taču vieta tukša nepaliek, un to aizpildījuši suņi,” pasūrojās “Ploču” saimnieks. Par zaudējumiem viņš pat nevienam nesūdzoties, jo saprotot, ka palīdzību nav no kā gaidīt. Pagasta policistam jau tā rūpju pietiekot. “Arī pašvaldībai ar savām problēmām neuzbāžos. Tagad esmu apņēmies gādāt, lai mazdēls var pabeigt augstskolu, bez materiāla atbalsta tas nav iespējams,” viņš teica, mājot ardievas, kad devāmies atceļā.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

 

“Ploču” ganāmpulka lepnums ir divi kazbuki: melnais un baltais, lai būtu kontrasts un skaistums.

Aitu cirpšana prasa izveicību un iejūtību. Citiem vārdiem sakot, ar klienti ģērbējam ir jāsaprotas.

Jēru piemīlība nav vārdos aprakstāma.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz