Piena lopkopēji apgalvo, ka pārstrādātāji no viņiem sākuši  pieprasīt produkcijai aizvien augstāku tauku un olbaltumvielu saturu. Taču tas neesot izdarāms, jo sausuma un svelmes nogurdinātie   ganāmpulki pārtiekot no proteīna saturā trūcīgas barības, to nespēj nodrošināt. Līdz ar to par pārstrādei nogādāto slaukumu viņiem maksā mazāk.

Lopbarībā pietrūkst proteīna

Par to, ka piena ražotāji ir satraukušies ne pa jokam, informēja Grobiņas pagasta lauksaimniecības konsultante Anna Viņķele. Viņa kopīgi ar priekšsēdētāju Aivaru Priedolu aizvadītajā nedēļā apbraukājusi zemnieku saimniecības, lai vērtētu sakoptākās lauku sētas, taču cilvēki nespējot runāt par  sakārtotību un ar to saistītām lietām, jo viņus galvenokārt nodarbina rūpes, ko iesākt ar pienu, kas vairs neatbilst pārstrādātāju izvirzītajām prasībām.

To, ka prasības olbaltumvielu un tauku saturam pienā pieaug, apstiprināja arī piensaimniece Līga Jesere-Voitkēviča. Jūnijā pieprasīts sasniegt 3,2 procentus olbaltumvielu, bet jūlijā jau 3,3. Turklāt prasība ražotājiem esot izvirzīta ar atpakaļejošu datumu. Ja pirmo paaugstinājumu lopkopēji tik ļoti neesot izjutuši, jo jūnijā  dzīvniekiem vēl bija leknas ganības, tad par jūliju, to vairs nevarot sacīt. “3,3 procentus augsts olbaltumvielu saturs pienā – tas ir daudz prasīts. Tādu sasniegt ir iespējams, taču panākt, lai olbaltuma un tauku satura līmenis kļūst stabils, ir daudz sarežģītāk. It īpaši tagad, kad lopiem pietrūkst barības, kas bagātīgi saturētu proteīnu, jo zāle ganībās ir izkaltusi tik ļoti, ka pārvērtusies par sienu,” teica  piensaimniece.

Līga Jesere-Voitkēviča pastāstīja, ka viņas saimniecībā Durbes novadā līdz šim izdevies piena pārstrādātāju nosacījumus ievērot, jo dzīvnieki piebaroti ar mistru, taču tagad tā krājumi esot izsīkuši.  Tāpēc, lai uzturētu slaukuma kvalitāti, vajadzēšot meklēt citus ceļus. Viņa domājot, ka nāksies tērēt līdzekļus, lai iegādātos sojas vai rapša spraukumus. “Tad jau redzēs, kā turpmāk izdosies strādāt,” izvairīgi sacīja durbeniece. Viņa uzskata, ka tāds ir bizness un tur neko nevarot darīt.

 To varēja prognozēt

“Nepatīkami, bet ko var darīt,” par nepietiekamo olbaltumvielu   daudzumu pārdošanai saražotajā pienā runājot, teica kalētniece Ruta Šekava. Tagad jau tiekot prasīts, lai tas būtu 3,4 procenti, taču ar pieticīgo barību, kas ganāmpulkam pieejama, vairāk par 3 procentiem viņa sasniegt nevarot. Bet par mazāku olbaltumvielu saturu, tūdaļ tiekot atskaitīta samaksa. Līgumā, kas noslēgts ar lietuviešu partneriem, esot sacīts, ka gadījumā, ja pārdevēju neapmierina samaksa, pēc četriem mēnešiem ir iespējams vienošanos par piegādēm pārtraukt. Droši vien, ka oktobrī to nākšoties darīt. Tirgus paliek tirgus. Tur pārdod tam, kurš maksā  vairāk. Ja lietuvieši to esot solījuši darīt, tad viņiem arī slaukums līdz šim vests.

Par olbaltumvielu un tauku procentu nodrošināšanas problēmām pienā bija dzirdējusi arī Liepājas Lauksaimniecības konsultāciju biroja jaunākā lopkopības speciāliste Antra Zaķe. Viņa pauda viedokli, ka tāda situācija jau bijusi sagaidāma pirms kāda laika. Piena ražošanai attīstoties, pieaugot arī kvalitātes prasības. No Eiropas Savienības valstīm ievestās ražīgās melnraibās govis spējot nodrošināt augstus izslaukumus, tāpēc piena valstī iegūst vairāk, tā piedāvājums tirgū palielinās, savukārt pārstrādātājiem ir lielāka izvēle. “Protams, ka daudzi ražotāji to izjūt sāpīgi,” speciāliste piekrita. Jo īpaši šovasar, kad svelme izdedzinājusi laukus un barības trūkst. Taču viņa nedomājot, ka pārstrādātājus izdosies kaut kādā veidā ietekmēt vai iežēlināt. Jo īpaši lietuviešus, kuri tagad, sadarbojoties ar kooperatīvo sabiedrību “Dzēse”, pienu lielos apjomos iepērk arī Latvijā.

 Bēda būtu jādala

 Par to, ka viņš vērtē notiekošo parādību, runāju ar Kazdangas pagasta piena pārstrādes uzņēmuma “Elpa” valdes priekšsēdētāju Gundaru Siseni, kurš uzskata, ka noteicošais esot līgums, kas noslēgts starp ražotāju un pārstrādātāju. Tādēļ jāzina, kādi nosacījumi tajā ir ietverti. “Spēles laikā noteikumus nav pieņemts mainīt,” pārmeta kazdandznieks. “Elpai” līgumos esot ierakstīts, ka olbaltumvielu saturam pienā jābūt ne mazākam par 2,8 procentiem, bet tauku saturs – 3,8. Tādi visumā pieticīgi rādītāji pagaidām zināmā mērā apmierinot pārstrādātājus. Ja viņi vairāk pievērstos siera  izgatavošanai, tad gan vajadzētu domāt, kā prasības paaugstināt. Arī biezpienam olbaltuma daudzums esot ļoti svarīgs komponents.    Valdes priekšsēdētājs uzskata, ka to varētu paaugstināt, attiecīgi  kāpinot samaksu par pienu. Taču pat tādā gadījumā nevar ignorēt  apstākļus laukos.

Gundars Sisenis domā, ka situācijā, kas izveidojusies lauksaimniecībā, pārstrādātājiem jārēķinās ar saviem izejvielu ražotājiem. “Ir jāsaprot, ka cilvēkiem klājas ļoti grūti un tā nelaime būtu kaut kā savstarpēji jādala,” viņš loģiski sprieda. Taču citiem kolēģiem par šīm lietām, kā redzams, esot atšķirīgi uzskati.

Lietuvieši nostiprina ekonomiskās pozīcijas

  Savukārt par to, kā strādā kooperatīvā sabiedrība “Dzēse”, pastāstīja tās valdes priekšsēdētājs Māris Petrēvics. “Jā, kooperatīvs prasa olbaltuma saturu, jo man nav cita risinājuma,” viņš vaļsirdīgi teica, izskaidrojot radušos samezglojumu ar Lietuvas piena pārstrādātājiem noslēgtā līguma izpildē. Cilvēki neesot sapratuši  lietas pareizi. Prasības pēc olbaltumvielu satura pienā netiekot paaugstinātas, tādas jau arī agrāk bijušas paredzētas ar parakstiem un zīmogiem apstiprinātajos savstarpējās sadarbības nosacījumos. Atšķirība esot apstāklī, ka pērn tās nav bijušas tik aktuālas, kā kļuvušas tagad, kad sausuma un karstuma dēļ piena kvalitāte strauji  pazeminoties.

 Kad olbaltumvielu saturs pienā bijis pietiekami augsts, šis rādītājs nav uzskatīts par aktuālu, taču tagad, kad procenti samazinājušies, aina ir izmainījusies un kvalitāte tiek striktāk atgādināta. Kaut gan zemniekiem liekas, ka no viņiem grib kaut ko vairāk. Taču faktiski tiekot prasīts tas pats, ko jau prasīja agrāk. Atšķirība vienīgi tur, ka šovasar, kad nomāc svelme un sausums, šo līmeni ir grūtāk izpildīt. “Visiem ir labi zināms, ka šis gads  lauksaimniekiem nav un nebūs bagāts. Ienākumi samazinās. Strādājam ar zaudējumiem. Un jautājums ir par to, kurš tos uzņemsies. Kāpēc gan cietējiem ir jābūt tikai pārstrādātājiem?” viņš vaicāja, piebilstot, ka nekādā gadījumā nelobējot piena pircējus, bet gan tieši otrādi – aizstāvot zemnieku intereses.

 Māris Petrēvics nepiekrita arī apgalvojumam, ka Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumu vadītāji cenšas nosūkt mūsu ražotājus. Viņi maksā mums pat vairāk nekā citiem piena ražotājiem un tas patiešām tās ir. Žurnāls “Agropols”, ko izdod Agrārās ekonomikas institūts, nesen ziņoja, ka Lietuvas pārstrādātāji iepērk pienu ne tikai savā valstī, bet arī Vācijā, Igaunijā un Latvijā un visaukstāko cenu  – 20 santīmu par kilogramu maksā tieši mūsu valstī. Tādai izšķērdībai, bez šaubām, ir savs tālejošs mērķis. Un tas nemaz arī netiek slēpts. Pārstrādes uzņēmuma “Rokiško sūris” direktors A.Trumpa, piedaloties Lietuvas piena ražotāju un pārstrādātāju apspriedē, bez aplinkiem izteicis, ka pārstrādātāji vēloties nostiprināt savas ekonomiskās pozīcijas Latvijā un, ja Lietuvā strādājošajiem piena ražotājiem nav pieņemami par slaukuma kilogramu maksātie 12 santīmi, varot to pārdot citās valstīs. Protams, ka tāds paziņojums padarījis piktus lietuviešu piena ražotājus, kuri uzskata, ka viņu produkcijas pārstrādātāji, cenšoties izmainīt iepirkuma cenas un atsakoties pirkt lielāku piena daudzumu, uzveļ viņiem savas problēmas.

Komentējot šos faktus, Gundars Sisenis teica, ka kaimiņvalsts uzņēmēju interese un politika latvju zemītē ir viegli izprotama un  nākotnē mūsu ražotājiem un pircējiem tā neko iepriecinošu nesola.  Un tas, ko vērojam šovasar, ir tikai sākums. Tā sacīt – ziediņi.