Režisoram Varim Siliņam rokā jau jauns lugas eksemplārs. “Tas būs otrais cēliens. Uztaisījām šo izrādi un sapratām, ka par īsu. Atradās labs materiāls. Izsaukšu uz paklāja pa vienam,” viņš nosmaida par atļauto individuālo darbu.

Mafijā netiek iekšā

Priekules kultūras namā pašlaik skatāma izstāde “Teātris mūžam dzīvs”. Fotogrāfijas, afišas, tērpi, rekvizīti un kolektīva karogs. Par to, kā teātrim gājis, vislabāk spēj izstāstīt ilggadējie dalībnieki. Elita Māliņa atnākusi 1983. gadā, vēl paspējusi pastrādāt pie režisores Mirdzas Mālkalnes. Edgars Sokolovskis – kādu gadu vēlāk. Sovhoza kantorī visi kopā bijuši, grozījušies. Arodbiedrības vadītāja Vija Kluce visus vākusi kopā un mudinājusi.

Amatierteātris vienai lugai meklēja tādu puišeļmeiteni. Biju jauniņa un maziņa,” stāsta Elita. “Mālkalne man teica: tu atnāci čiepstēt vai kaut ko darīt? Tagad man balss ir diezgan labi skaļa, mūs iedzenāja.” “Kad par režisori atnāca Ināra Kalnarāja, es arī tur rados,” saka Edgars, kurš pirmo lomu īsti neatceroties.

Kas noturējis teātrī ilgus gadus? “Kolektīvs bija tik feins. Gribējās nākt spēlēt, kaut ko darīt, lai tā ikdiena nav tik vienkārša un pelēka – darbs un mājas,” atzīst E. Māliņa.

Edgars min, ka daudz braukts un spēlēts: “Katru sestdienu kaut kur brauca, mājās neko vairs nevarēja padarīt.” Lielie festivāli bija divas trīs dienas. Tepat Liepājas rajonā – mazāki.

Abi stāsta, ka nopietnas lugas, lai cik izdevušās, repertuārā ilgi neturas. “Cik esmu runājusi ar saviem paziņām, tomēr mūsu publikai vairāk patīk ar humora piesitienu,” zina Elita.

No teātra cilvēki ejot prom vien veselības dēļ. “Tie, kas pienāk klāt, kļūst tieši tādi paši kā mēs,” apgalvo Edgars. Elita smejas, ka Kalnarājas laikā pilsētā par teātri runājuši kā par mafiju, kur taču nevar tā vienkārši tikt iekšā. Lai gan patiesībā katru rudeni aicināti jauni dalībnieki. 

Ziemas un vasaras blice

Bez labām izrādēm un spilgtām lomām katra teātra neatņemama sastāvdaļa ir kuriozi uz skatuves. Pie jautājuma par tiem visi smejas un skatās uz Oļegu Samsonovu, kurš smej visvairāk. Trīs dienas ilgā festivālā pirmajā vakarā kārtīgi atpūtušies, un nākamajā rītā jāspēlē pēc balles. “Jelgavas teātra režisore Lūcija Ņefedova teica par Oļegu – viņam tik dabīgi viss sanāca!” atklāj Elita.

Edgaram izrādē gadījies uz sienaugšas uzrāpties bez skatā ar dāmu paredzētās blašķītes kabatā. Attapies, pateicis partnerei, lai kaut ko te parunā, kamēr pats mudīgi uz aizkulisēm. Teātru salidojumā Jēkabpilī vīri uzvalkos, kas tēlojuši apsardzi meitenēm čigānu tērpos, sabiedējuši tirgotājus, kuri padomājuši, ka tie no PVD. 

Starp teātra spēlētājiem ir Priekules kultūras nama vadība – direktore Rigonda Džeriņa un mākslinieciskā vadītāja Liena Braže. “Dažādi iet, režisori un sastāvs mainās. Vairāk nekā trīsdesmit gadus, līdz 2017. gadam, šurp brauca režisore Ināra Kalnarāja. Kolektīvs bija ļoti stiprs. Mūsu vēstures izstādē smejamies – tur ir vecie laiki, te ir “mafijas laiki”,” saka R. Džeriņa. 

2005. gadā uz starptautisko amatierteātru festivālu “Būsim pazīstami!” uzšūts kolektīva karogs.

“Pārrunājām, ka tas bijis visforšākais un atmiņā paliekošākais. Puišus zirgos dabūjām, meitenes ar riteņiem brauca,” pastāsta Rigonda. Tāpat neaizmirstama ir “čigānu ēra” – pēc latviešu tautas anekdošu un pasaku motīviem veidotie uzvedumi. Latvijas “Gada izrādei” bija nominēta O’Henri “Dzīves virpulī”, jaudīgs izdevies R. Blaumaņa lugas “Ļaunais gars” iestudējums. 

Priekules kultūras nama sapnis bijis rīkot Līgo svētkus ļoti lielus un iesaistīt gan amatierteātri, gan tādus cilvēkus, kas nekad nav spēlējuši. “Tā nu mums ir kolektīvs, kas darbojas ziemā un uzved izrādi,” saka R. Džeriņa. “Un tad ir vasaras blice, kas nāk divus mēnešus, – pilnīgi traki cilvēki, kuri uzbur lielu izrādi ar dejām un dziedāšanu. Iesaistās tie, kurus uz skatuve neiedomājies – sporta dzīves vadītājs, bāriņtiesas vadītāja.”

Seštūkstoš tonnas naglu

Priekules kultūras nama ēka šogad svin 120 gadus. “Meklējot laikrakstos, atradām, ka Priekulē 1922. gadā bijušas izrādes. Pieņēmām par labu, ka tad jau 1920. gadā vajadzēja sākt, lai varētu spēlēt publikai,” saka R. Džeriņa. Šajā namā bija skola un notika sarīkojumi, kurus organizēja dažādas biedrības. Cilvēki nāca spēlēt no visiem apkārtējiem ciemiem. Sezonā uzveda no trim līdz četrām izrādēm.

No tiem tālajiem laikiem diemžēl nav sevišķi daudz liecību par teātra izrādēm. Ir tikai mazumiņš, kas minēts laikrakstos, kur stāstīts par to, cik ļoti cilvēki centušies, lai vispār pilsētā būtu kultūras nams. 

Pēc kara no kultūras nama bijušas tikai ārsienas. Jau 1946.–1947. gadā ēka bija atjaunota. “Jāsaka liels paldies “Liepājas metalurgam”. Uzņēmums bijis Priekulei šefs un uzdāvinājis seštūkstoš tonnas naglu, lai pilsētu uzceltu no drupām. Jau 1948. gadā šeit atkal notika pasākumi. Dibināja pūtēju orķestri, jaukto kori, atgriezās dzīvība. Tad arī atsākās teātra darbība,” stāsta kultūras nama vadītāja. 

Pašreizējā režisora V. Siliņa kontā ir izrādes “Trīnes grēki”, “Skroderdienas Silmačos”, “Meldermeitiņa” un jaunais iestudējums “Kungam dzērvenes cukurā”. “Viņi šeit ir lieliski. Visa Priekule ir fantastiska,” atzīst Varis. “Mani te ievilka Liena Braže. Mēs kopā gājām mācīties par tautas teātra režisoriem. Tad viņa izteica priekšlikumu, no kura es neatteicos.” Vispirms pajautājis atļauju I. Kalnarājai. Viņa teikusi – ņem un strādā! 

Amatierteātrim esot viena laba atšķirība no profesionāla teātra, zina V. Siliņš: “Tā ir atdeve, ka cilvēki nāk, ziedo savu brīvo laiku, dara un grib darīt. Nav te nekāda aprēķina, ir patikšana. Tā ir baigi foršā lieta, ko var sajust.” 

12Skatīt galeriju