“Purviču” māju saimnieks Andris Leimants: Jo raibāk, jo labāk
“Purviču” māju saimnieks Andris Leimants savā zemes platībā jau pāris gadus audzē dālijas. Pats šo dārzu viņš smejoties sauc par nezāļu lauku, jo tās saaugušas krustām šķērsām. Šķirņu nosaukums un skaits nemaz neesot tik būtisks, jo galvenais ir krāšņais prieks, turklāt sētas viesus priecē ne tikai dālijas, bet arī saimnieka mūža laikā savāktais krājums, kuru papildina paša rokām darinātais.
liepajniekiem.lv
Savam un citu priekam
Dāliju audzēšanu “Purviču” saimnieks Andris Leimants sauc par spīta darbu. “Saspītēju sev un citiem. Sev tāpēc, ka tas ir liels darbs, bet citiem tāpēc, ka teica – dālijas esot grūti audzēt,” skaidro saimnieks.
Viņš atceras, ka savulaik kādos lauksaimniecības kursos viņam teikts, ka dāliju saknes esot grūti ziemā saglabāt, tas esot sarežģīts vairāku soļu process.
Pēc šādiem atzinumiem viņš dāliju audzēšanu uztvēris gandrīz kā izaicinājumu, tāpēc savā dārzā izlēmis piekopt vienkāršo variantu, un tas izrādījies esam derīgs. “Rudenī izceļu, nopurinu, sadalu, lieku pagrabā iekšā. Pavasarī atkal no pagraba ārā un vagā iekšā, bez nekādām problēmām,” stāsta dāliju audzētājs.
Pirms tam platībās augušas saulespuķes, bet tās sākušas nīkuļot, tāpēc to vietā izdomājis stādīt dālijas.
“Laukus jau nevar vienkārši aizlaist ar zāli. Ja tu dzīvo laukos, tad te kaut kas ir jādara,” teic saimnieks.
Lai zemi atjaunotu, pirms diviem gadiem tajā kā eksperiments sēti rudzi. “Šie ņēma un smuki izauga, neģēļi tādi. Tad pļāvām un sējām kūlīšus. Es meklēju kādu, kurš māk siet, jo tas viss jau ir aizmirsts. Un tā mums vesels pasākums iznāca, bet šogad te atkal aug nezāles,” stāsta A. Leimants.
Saimnieks pats nemaz nav skaitījis puķu šķirnes un nezina arī to nosaukumus, jo patiesībā tie nemaz neesot svarīgi. “Jo raibāk, jo labāk,” smej dāliju audzētājs un atzīst, ka šķirnes saskaitīt vairs neesot iespējams, sevišķi ņemot vērā to, ka tās turpina vairoties pašas. To gan saimnieks cenšas nepieļaut, jo citādāk nebūšot ziedu un lauks izskatīšoties noplucis.
Pēdējos gados arī nevienu jaunu stādu vairs neesot pircis. Saimnieks smejoties saka, ka katrs dāliju dārza apciemotājs varot mēģināt skaitīt pats. Uz lauka aug gan lielziedu, gan sīkziedu dālijas, pašai mazākajai zieds ir īkšķa gala platumā.
Šogad ziediem visīstākais pārbaudījums bijis karstā vasara. “Teicu: kā daba izdarīs, tā arī būs. Ar to trako karstumu paskats bija tāds, ka viss iznīks.
Te bija riktīgs tuksnesis ar pusdzīvām puķēm, bet tad viņas saņēmās,” stāsta A. Leimants.
Dālijas šogad jau paspējušas arī apsalt, bet krāšņumu aizvien ir saglabājušas. Saimnieks saka, ka salna tās drīzāk “apčamdījusi”, nevis uzkritusi pavisam.
Vecie un salnas apgrauztie ziedi nošķērēti nost, un tagad dālijas atkal saņēmušās, bet ziedēs tās vēl tikai līdz nākamajai salnai. “Es cilvēkiem saku: ja ir vēlēšanās, lai brauc, kamēr nav salnu,” saka saimnieks.
Ziedus viņš netirgo, jo audzē tās gan savam, gan citu priekam. Katrs no ziediem viņam ir īpašs, un līdztekus apzīmējumam “nezāļu lauks” viņš savu dārzu dēvē arī par vāzi.
Pie sakņu rakšanas klāt gan nevienu citu nelaižot, lai neesot bardaks, bet tie, kas vēlas nogriezt kādu ziediņu, to var brīvi darīt, tikai vispirms tas saimniekam jāpiesaka.
Pēc A. Leimanta vārdiem, problēma gan esot tāda, ka visi tie, kas atbrauc, ziedus nemaz nespēj izvēlēties, jo to ir tik daudz un visi skaisti.
Ne tikai dālijas
Dāliju lauks gan nav vienīgais prieks “Purviču” sētā. Te izveidota brīvdabas senlietu glabātuve, kura top jau vairāk nekā 15 gadus. “Ideja par šo ir vecāka par pasauli, lielākā problēma bija ar telpām, bet centos par to visu padomāt. Mans mērķis ir tos saglabāt nākamajām paaudzēm, vismaz kā uzskates līdzekli,” stāsta saimnieks.
Koka darinājumiem pāri pārvilkti jumti, bet citi eksponāti var atrasties arī zem klajas debess. Krājumā ir dažādi aramzemes apstrādes instrumenti, arkli, zirglietas, darbarīki, kuļmašīna un visādi citi brīnumi.
Daudzi vēl esot darba kārtībā, un tos varot izmantot, bet tie, kas paredzēti izstādei, ir skaisti nokrāsoti. Ar vienu no arkliem saimnieks īpaši lepojas.
“No Polijas uz Liepājas rajonu savulaik atnāca trīs gabali, un viens ir pie manis. Tas ir pēdējais 70. gadu ražojums,” stāsta saimnieks.
Liela daļa interesanto apskates objektu ir paša roku darināti, un materiāli te ir visdažādākie. “Pa gružiem vien rokos – visu var izmantot! Tas, kas populārs visiem citiem, man tāds nav. Man vajag kaut ko tādu, kā nav citur. Viss ir pa stūriem salasīts, bet pašam jau arī kas bija. Visu, ko ieraugu, tūlīt savācu, jo izmest ārā jau var ātri, bet tā vismaz te viss var kādu vietu aizņemt, turklāt ir, kur putekļiem krāties,” smej saimnieks.
Viņš uzbūvējis būdiņu no skārda bundžām, radījis jumtiņus no kafijas kārbu vākiem un alus bundžu korķiem, sagrieztām plastmasas pudelēm. Pavisam nesen sētas akai no katlu vākiem uztaisīts jumts.
Sevišķi A. Leimants aizraujas ar kokapstrādi. Šogad tapuši jauni koka veidojumi – gailis un rūķis. “Vienu tādu ziemā var izgrauzt. Tā kā tagad vairāk ir to moderno štrumentu, var arī vairāk sataisīt.
Pagājušajā ziemā četrus uztaisīju. Vakaros, kamēr visi sēž pie televizora vai internetā, te sēž viens ar cirvīti,” nosmej saimnieks.
Sētā nostādīti arī divi apstrādāti koka bluķi, kuriem tukšs vidus – tie ir paslēpņi, kuros kādu varot iespundēt, atzīmē saimnieks. Nupat uzsākta lauku virtuves izveide, kur atradīsies pārvadājamas bada pankūku pannas.
Blakus dāliju laukam izveidots arī labirints, pie kura saimnieks strādājis trīs gadus. “Tas nav domāts tam, lai apmaldītos, bet gan lai redzētu, ko visu mēs izmetam ārā,” saka saimnieks, kurš labirintu darinājis no visa kā – riepām, pudelēm, dažādiem dekoriem.
Ap labirintu savukārt ved vēl viena atrakcija – baskāju taka. “Nekas jau uz vietas nestāv. Viss tiek papildināts un atjaunots,” par darbu “Purviču” sētā saka A. Leimants.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.