Vārdiem neuzrakstītas grāmatas. Tā par rakstaino jostu izstādi, kas iekārtota Grobiņā, Z. Mauriņas muzeja telpās, saka tās autore Dace Nasteviča.

Tāpēc, ka tie nav tikai raksti, tā ir sirds valoda, kuras sadzirdēšanas spēju cilvēks šais laikos ir pats sev atņēmis.

Kad vienudien Zentas Mauriņas piemiņas istabu vadītāja Maija Rolava padomājusi, ka būtu labi, ja izdotos uz Miķeļu laiku muzejā iekārtot tam atbilstošu izstādi, jau nākamajā dienā viņa pavisam nejauši uzdūrusies Daces Nastevičas vārdam un sapratusi, ka suitenieces darbi, apkopoti izstādē “Sirds valoda” ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Gandrīz pussimta jostu, katra no tām izrakstīta pērlīšu tūkstošiem, nav domātas praktiskai izmantošanai, stāsta Maija Rolava. “Autore tās radīja tāpēc, ka nevarēja neradīt, nedomājot par to praktisko pielietojamību.” Tajās ir no Lielvārdes jostām ņemti seno tautu raksti, bībeliski motīvi, rūnas. Arī tik pierastie latīņu alfabēta burti. Jo māksliniece uzskata: arī tie ir simboli, kas ietver daudz vairāk informācijas, nekā ļaudis ikdienā paraduši domāt.

M. Rolava saka: šajās jostās ir spēks, ko var sajust, ja vien pacenšas. Iespējams, tas ir suitu spēks, kas nācis no spējas saaust kopā gan seno dzīvesziņu, gan katolicismu. “Viņi spēj sakārtot lietas un pakāpes pareizā secībā un proporcijās: vispirms ir vissvarīgākais – Dievs –, un viss pārējais pēc tam. Un varbūt tieši šī lietu kārtība arī ir stipruma avots,” domā M. Rolava.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 26. septembra numurā. 
 

“Daces Nastevičas jostu rakstos ir ļoti liels spēks un enerģija,” par izstādi sacījusi rakstniece Sandra Vensko.