liepajniekiem.lv
Abas sastopam “Medņu” mājās pie kaimiņienēm Ilgas Ripeles un Veltas Bergas. “Reti kur vēl kaimiņi tā turas kopā un iet ciemos viens pie otra, bet mums tā izveidojies, ka regulāri nākam savas kaimiņienes apraudzīt,” saka Inga.
Centrs – muižas pamati un nozīmīgi kapi
Aizporēs, braucot pa Rīgas–Liepājas šoseju, var nonākt divējādi. Viens ceļš – nogriezties pa kreisi uz Kalveni, tad doties Aizputes virzienā un pie norādes “Trušu muiža” braukt tālāk pa labi. Pēc sešiem kilometriem būs Aizpores kapi.
Pirmo reizi par Aizpori kā vietu daudzi ārpus Kalvenes pagasta uzzināja vai nosaukumu atsauca atmiņā pirms trim gadiem 20. jūnijā, Varoņu piemiņas dienā, kad tieši šajā kapsētā atklāja jaunās granīta piemiņas zīmes pulkveža Oskara Kalpaka karavīriem. Šī vieta bija tālākais O. Kalpaka armijas atkāpšanās punkts.
Brīvības cīņās par Latviju piedalījās 12 drosmīgi jaunieši no Aizpores, kuriem šeit arī ir atdusas vieta.
Kapsētā ir arī kopīga piemiņas zīme visiem karavīriem. Zemessargi šeit regulāri rīko talkas, viņi bija iniciatori, lai šeit vietējiem karavīriem savulaik no koka gatavotās zīmes nomainītu.
Uz kopīgā piemiņas akmens pieminekļa rakstīti Edvarda Virzas vārdi: “Kalpakam un viņa karavīriem. 1919. gada 25. janvāra rīts. No šejienes arī iesākās gaismas aušana pāri Latvijai.” Divmetrīgajam piemineklim blakus aug aktiera un Brīvības cīņu strēlnieka Ēvalda Valtera stādītais ozols.
Taču Aizporēs var nokļūt, arī braucot pa Liepājas–Rīgas šoseju un vispirms izbraucot ārā no Liepājas rajona jeb Dienvidkurzemes novada, tad iebraucot Kuldīgas novada Skrundas pagastā un pēc tam iegriežoties pa kreisi.
Divus kilometrus no šosejas navigācija pie kādas ēkas drupām, precīzāk, pamatiem, uzrāda Aizpores centru. No tās vietas līdz novada robežai ir aptuveni pusotrs kilometrs.
Pēcāk uzzinām, ka tur kādreiz bijusi Aizpores jeb Aizpurves pusmuiža. Pa celiņu uz priekšu ir skaista brūna koka māja ar lielu dārzu. Varētu šķist, ka neviena nav mājās, bet iekštelpās dzirdama balss.
Durvis atver pavecāka kundze, kura, jautāta, kur īsti atrodas Aizpores, atbild, ka īstajai vietai, centram, esam pabraukuši garām, taču nezinātāji noteikti neiedomātos, ka drupas ir apdzīvotās vietas vēsturiskais centrs. “Šī māja, kur es dzīvoju, ir uzbūvēta salīdzinoši nesen,” saka sieviete cienījamos gados, kurai vēl tobrīd neesam paspējuši pajautāt, kā viņu godāt.
Vispirms prasām, kā tad šīs mājas sauc. Sieviete samulst un atzīstas, ka uztraukumā pēkšņi piemirsies, bet labi zina, ka “skaista putna vārdā”. Viņa paver durvis uz mājas iekštelpām, un izrādās, ka virtuvē pie lielā galda sēž vēl vairākas sievietes. “Nāciet taču, lūdzu, iekšā!” viena caur otru viņas aicina.
Autoveikala diena – kaimiņieņu satikšanās
Jaunākā no kompānijas vecākajai biedrenei atgādina, ka māju sauc “Medņi”. Kundze pasmejas par savu neattapību. Tad arī uzzinām, kā katru kompānijā godāt. Mājas saimniece, kura mūs sagaidīja pie namdurvīm, ir Ilga Ripele, šeit viņa dzīvo kopā ar māsu Veltu Bergu. Ilze Eglīte un Inga Eglīte ir māte un meita, viņas atnākušas ciemos no kaimiņu mājām “Laucenieki”.
“Mēs tā kopā regulāri sanākam. Gaidām šeit autoveikalu, lai tam nebūtu jāstājas katrā ceļgalā,” skaidro Ilze Eglīte. Pie reizes apraugot kaimiņienes, apspriežot jaunākās ziņas un pie kafijas tases uzkožot kādu tikko iegādātu gardumu. Pēc tam visas dodas savās ikdienas gaitās. “Mums tiešām ir ļoti labas attiecības!” uzsver V. Berga.
“Tā mums ir tāda kaimiņu būšana saglabājusies. Tam tā vajadzētu būt visur, bet reti kur tā notiek. Kādreiz jau tā bija pierasta lieta,” secina Inga Eglīte.
Māte un meita kopā saimnieko vienās mājās. Ilze Eglīte pauž, ja nebūtu jaunie, kas to visu turpina, viņa noteikti ar piena lopkopību nenodarbotos. “Bez jaunajiem jau vairs neko,” viņa piebilst.
Aizporēs pārsvarā dzīvo vidējās un vecākās paaudzes iedzīvotāji, liela daļa ir vietējie, kas mācījušies Kalvenes skolā nu jau vairākās paaudzēs.
“Manas dzimtās mājas ir “Cepurnieki”, bet, jā, es esmu šajā apvidū dzimusi, strādāju Kalvenes skolā saimniecības daļā,” pastāsta I. Ripele. “Skolu ir izdevies tik tālu noturēt, pateicoties iepriekšējām pašvaldībām!” uzsver Ilze Eglīte, kura aktīvi seko līdzi ziņām laikrakstā “Kurzemes Vārds”.
“Es bez avīzēm nevaru! Man dikti patīk, ka var palasīt, kā tajos novados klājas, katru reizi par kādu citu vietu. Tagad mums vēl Embūtes pagasts klāt, par kura zīmīgākajām vietām jau kaut ko zinām!” teic Ilze Eglīte. Viņas meita atzīst, ka dzīvē lielais Kalvenes pagasta tā kārtīgi nemaz nav iepazīts.
Laukus nemainītu ne pret ko
Ko zina par savu dzimto vietu un tās izcelšanos? Sievietes brīdi padomā, tad teic, ka bijusi pusmuiža, pēcāk mājas ar nosaukumu, kas nes apdzīvotās vietas vārdu. “Kolhoza laikā blakus muižai uzcēla fermu,” zina teikt viena no sievietēm. Tad viņas atkārtoti piemin Aizpores vīru nozīmi Latvijas neatkarības cīņās.
“Man šķiet, ka tagad jau šī vieta ir tāds nostūris,” teic Ilze Eglīte, taču vienlaikus norāda, ka šeit dzīvo daudzi uzņēmīgi cilvēki, kuri veiksmīgi saimnieko un tāpēc arī nelielas saimniecības spēj pastāvēt.
“Bet es dzīvi laukos pret pilsētu nemainītu ne par ko!” norāda jaunākā no kompānijas. “Kas mums nekaiš! Lauku cilvēki. Laukos izdzīvot var ļoti labi. Ja tādā vecumā var iet rušināties pa dārziņu, tas taču uztur pie veselības. Pilsētā jāiet speciāli skriet vai vingrot. Laukos par to var aizmirst, jo jākustas ir visu laiku!” stāsta vecākās sievietes.
“Pastnieks!” izdzirdot, ka garām brauc auto, saka Inga Eglīte. Atpazīst pēc auto rūkoņas. “Sveši jau daudz nebrauc pa šo ceļu,” piebilst Ilze Eglīte. “Un nekur tālāk nevar tikt – tālāk strupceļš, lai gan senāk uz priekšu bija vēl vienas mājas, bet nu tās pilnīgi aizaugušas,” papildina Inga Eglīte.
Cik šeit varētu būt iedzīvotāji, sievietes nemāk pateikt, bet kopā sarunā nosauktas vairāk nekā desmit mūsdienās apdzīvotas mājas.
“Sirds sāp par mājām, kuras aiziet postā,” turpina Ilze Eglīte. “Bet mēs turamies kopā, citādi jau nevar!” pārdomas noslēdz Velta Berga.
UZZIŅAI
“Aizporu” mājas ir tālākā vieta Latvijas rietumos, līdz kurai 1919. gada sākumā atkāpās Latviešu atsevišķais (Kalpaka) bataljons. 1922. gadā bijušie bataljona karavīri šeit uzstādīja pagaidu piemiņas zīmi – ozola bluķi ar kapara plāksni, kurā bija iegravēts teksts: “1919. gada 25. janvāra rīts. Mēs cēlāmies pretī saullēktam. Kalpakieši.”
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados viņi pasūtīja tēlniekam Jānim Briedim granīta pieminekli “Sākums”, taču nedaudz vēlāk radās ideja šim notikumam par godu veidot veselu ansambli, kura realizēšanas tiesības ieguva tēlnieks Kārlis Jansons.
1938. gada 15. maijā Valtaiķu–Vaiņodes un Liepājas–Jelgavas vecās šosejas krustojumā ielika pieminekļa pamatakmeni un sāka stādīt varoņu aleju, kurai vajadzēja stiepties līdz pat Rudbāržiem. Tomēr šo ideju līdz komunistiskajai okupācijai 1940. gadā īstenot neizdevās.
Tikmēr J. Briedim izveidoto pieminekli 1939. gadā uzstādīja pie Piņķu baznīcas Babītes pagastā.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1993. gada 30. aprīlī vietā, no kuras 1919. gada 24. janvārī sākās Kalpaka bataljona pretuzbrukums lieliniekiem, tika uzstādīta tēlnieku Imanta Lukaža un Harija Sprinča veidota piemiņas zīme – pelēka granīta obelisks ar iekaltu tekstu. Oficiāli tā tika atklāta tā paša gada 15. maijā.
Aizporēs Kalpaka bataljonam pievienojās arī vietējie brīvprātīgie, kam Aizpores kapos uzstādīta atsevišķa granīta piemiņas zīme. Tajā zem Latvijas armijas formastērpa cepures kokardes jeb tā dēvētās saulītes iekalts teksts ar 13 zināmo kalveniešu-kalpakiešu vārdiem.
Avots: karavirukapi.blogspot.com
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
