Rucavniece Gunita Pričina šogad iekārtojusi ceptuves un veikaliņa telpas. Tagad šeit viņas vadībā katrs var pamēģināt izcept savu kukulīti un paņemt līdzi uz mājām rudzu maizi pēc paaudžu paaudzēs uzturētas receptes. “Kad esi saņēmis enerģiju no cilvēkiem, kad viņi ir izcepuši savu klaipiņu, sajūta ir laba. Tā uzņemu spēku,” Gunita skaidro, kāpēc izlēmusi par papildu darbu blakus trīs maizes krāšņu uzraudzīšanai.

Cepēja šādi gribot izvairīties no rutīnas: “Visu laiku cep un brauc uz tirdziņiem. Kad atbrauc grupas, jāpadomā, ko tu viņiem iedosi ēst, galds jāuzklāj. Protams, nav viegli un nogurst, bet vajag dažādības pēc.” Ciemiņi gan nevar iesaistīties visā klaipiņa tapšanas procesā, jo rudzu maizi iejauc divas dienas iepriekš.

Maizes cepšanu G. Pričina sākusi vienkārši tāpēc, ka vajadzēja darbu. “Naudiņas nebija, paliku viena, trīs bērni. Mājās jāstrādā, ēst jāvāra un pie reizes taču kaut kas jādara ir. Mamma teica – uzmūri krāsni, gan jau kaut kas sanāks!” Pirmā tapa no lauku māju vecās maizes krāsns ķieģelīšiem. “Rucavā mums ir savs labs meistars. Šliseris teica – ja tu paspēsi līdz pēdējai septembra dienai dabūt visus materiālus, tad arī uzmūrīsim. Krāsns tapa ļoti ātri, divu nedēļu laikā. Tad to iesildīja, un oktobra beigās jau cepām,” atceras maizes cepēja. Pirmā cepiena seši kukulīši, krāsni provējot, darināti kopā ar mammu, kura no vecmāmiņas mantojusi gan recepti, gan prasmes. “Tā ir bērnības garša. Recepte nav no datora izmeklēta,” saka Gunita. Maizi cits pēc cita pagaršoja vietējie cilvēki, rucavnieki bijuši ļoti atsaucīgi. Ar vienu krāsni vairs nebija iespējams piecept visiem, līdz piektajā darbības gadā to jau ir trīs. Nesen ieviesta arī baltmaizes līnija – elektriskā krāsns un mīcīšanas iekārta. Arī rudzu maizes gatavošanu atvieglo mīcītājs. “Četrus mēnešus es nomīcīju rudzu maizi ar rokām. Pietiek jau ar to, ka vel visus kukulīšus ar rokām. Un odziņas un sēklas ir jāiemīca iekšā, tas arī ir roku darbs. Pašai jāpiepilda arī gaļas maizīte,” stāsta G. Pričina.

Rucavā pašlaik darbojas trīs maizes cepējas. “Katrai sava garšiņa, katrai ir savs tirdziņš, kurp mēs braucam, cita citai netraucējam. Ir sava klientūra, izdzīvot var visas. Var teikt, ka maize ir viens no Rucavas zīmoliem,” uzskata Gunita. 

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 6. augusta numurā.

#kvards-20180806-06#