Grāmatas atklāšanas svētkus Rucavas kultūras namā S. Aigare bija sarīkojusi arī kā manifestāciju par Latvijas un arī atsevišķi Rucavas pastāvēšanu un brīvību, lūdzot rucavniekus iesaistīties un nebūt vienaldzīgiem savas dzīvesvietas un mantojuma saglabāšanā, kā arī aicinot Dienvidkurzemes novada pašvaldību pievērst uzmanību katras apdzīvotās vietas kultūras tradīcijām.

Norāda uz nesakārtotām lietām novadā

S. Aigare pasākumu nodēvēja par manifestāciju valsts un ikkatra brīvības pastāvēšanai. Viņa uzstājās ar runu, kurā pauda savu attieksmi, ņemot vērā pasaulē un Latvijā notiekošo, kad arvien vairāk tiek uzsvērta ikkatra cilvēka, vietas un valsts brīvība, demokrātiskas sabiedrības nozīme. ”Es pati kā cilvēks, darbojoties savā jomā, esmu ieguvusi, izcīnījusi neatkarību, personīgo brīvību,” skaidro S. Aigare, savā runā paužot, ka rucavnieki ir stipri, vareni un diženi, ar saknēm un darbiem šeit, un ir jāapzinās vērtība un nozīme šajos laikos, kad situācijas mainās ļoti strauji.

Viņa savas runas laikā padalījās pieredzē, kā bijusi pašvaldības reformas piekritēja, jo bijusi nogurusi no cīņas – lai varētu ko darīt, atdūrusies pie pašvaldības. ”Atvainojos, ka kļūdījos!” Viņa sacīja, ka šobrīd, ņemot vērā viņas pieredzi šī pasākuma organizēšanā, radies iespaids, ka pašreiz Dienvidkurzemes novadā netiek galā ar reformu – daudz nesakārtotu lietu, kas bremzē pilnvērtīgu darbošanos.

”Rucavniekus aicinu – mums ir jāattīstās tālāk! Lai arī cilvēki no visas apkārtnes, kas pieder Rucavai, no mazām vietām, ciemiem, nāk ar savām iniciatīvām!” viņa pauda.

”Iesim un stāvēsim, būsim savas Rucavas saimnieki! Gara un izvēles brīvību – katram!” viņa uzsvēra. ”Iestājamies par Rucavas pastāvību! Lai nav jāpiedzīvo karš un lai bērni nav jāsūta karā!”

Pateicība par paveikto

Kā jau rucavnieku tradicionālos svētkos pierasts, arī šajā uz galda svaigi ceptas rupjmaizes šķēles, lielajā māla bļodā tradicionālais un starptautiskajai atpazīstamībai pieteiktais baltais sviests. Apmeklētāji var brīvi pārvietoties un, klausoties pasākumu, ieturēties ar rucavnieku sagādātajiem gardumiem visas dienas garumā.

”Sen gribēju kaut kur izbraukt. Tieši kā reiz! Atbraucu līdz Rucavai. Dzirdēju, ka Sandra atkal kaut ko uzrīkojusi rucavnieku garā,” teic liepājniece Aija.

Vietējie rucavnieki gan piedalās pasākumā, gan atnākuši atbalstīt Sandru. ”Kas cits pastāvēs par Rucavu, ja ne mēs paši?! Ir jāturas, citādi viss iznīks!” laikrakstam nopietni teic kāds vietējais, kurš, jautāts pēc vārda, pauž, ka ”tas nav svarīgi!”

”Rakstiet, ka esmu kārtīgs rucavnieks, kaut nedzīvoju te visu mūžu, un es esmu par šo vietu un tradīcijām! Pēdējais laiks mums visiem, kas esam laukos, domāt par savu nākotni! Citādi jau nekā laba nebūs!”

Uz galda arī jau gabaliņos sagriezta torte ar uzrakstu ”Rucavas sievām 10”. Kovida ierobežojumu laikā svinības nav sanākušas, tādēļ tās pārceltas uz grāmatas atklāšanas dienu. Jo ”Rucavas sievām” cieša saistība un nozīme ar ”Zvanītāju” mājas misiju. Tā ir viena no četrām sabiedriskajām organizācijām, kas apdzīvo namu, kas ir mājvieta rucavnieku garam Rucavas tradicionālā kultūras centra veidolā.

””Zvanītājos” mīt četras sabiedriskās organizācijas – ”Rucavas tradīciju klubs”, kas pastāv 20 gadus, ”Rucavas amatniecības kopa”, ”Latvijas tradicionālās kultūras asociācija” un ”Rucavas sievas”,” skaidro S. Aigare. ”Īpašs paldies jāteic ikvienam, kurš iesaistās un pievienojas Rucavas tradīciju godāšanā un celšanā,” viņa uzsver.

Viņa ir gandarīta, ka ”Rucavas sievās” ir apvienojušās aktīvistes – vietējās patriotes, kuras ar savu entuziasmu piesaista citus, un līdz ar to tas rada neatsveramu ieguldījumu Rucavas tradīciju saglabāšanā, jo tās tiek pārmantotas tālāk – no cilvēka uz cilvēku.

Par ”Zvanītājiem” raksta ar jaudu

Taču vienlīdz svarīgi ir gan materiālo, gan nemateriālo kultūras mantojumu arī iemūžināt un atstāt kā rakstveida lietiskos pierādījumus.

Rucavniece Anna Ilona Roga grāmatas ”Jauru dzimtas ”Zvanītāji”” pirmajā daļā uzrakstījusi par rucavnieku dzimtu, saviem priekštečiem – Jauru dzimtu. Šīs dzimtas pārstāvji mūsdienās ir arī ”Zvanītāju” patiesie mantinieki un īpašnieki, un tikai ar viņu gādību un atbalstu senajā tagadējā Rucavas centra namā drīkst un var darboties čaklie tradīciju kopēji, aicināt uz šejieni tūristus, ar lepnumu rādot, cik lielā cieņā arī mūsdienās ir senču devums, un organizēt dažāda mēroga pasākumus. Tādēļ grāmatas atvēršanas svētku pirmā daļa izvērtās par šīs bagātās un lielās dzimtas godināšanu.

Grāmatā viena no autorēm apskatījusi savas dzimtas vēsturi divu gadsimtu garumā, tā izdota 500 eksemplāros.

”Grāmata ir vieta, kur iespiests vērtību un vēstures kods. Lai mums vairāk ir šādu stipru dzimtu un lai top grāmatas par tām – lai arī tādas ir nākotnē, no kurām veidoties stiprām dzimtām un tautai!” uzsvēra A. Kaunese.

Plānots, ka ar A. Rogas svētību varētu iznākt vēl viena grāmata, kur sīki un smalki būtu apskatīta ļoti bagātīgā rucavnieku valoda. ”Lai Annai stipra veselība un mums kopā izdodas to īstenot, jo ir nozīmīgi ikvienam no mums!” uzsvēra S. Aigare.

”Ja mūsu lepnums Anna uzrakstīja tik ļoti plaši un izsmeļoši, tad grāmatas otrajā daļā, kam autore esmu es, sapratu, ka nedrīkstu atpalikt un man gana jaudīgi ir jāuzraksta arī par to, kas ”Zvanītājos” notiek mūsdienās, kā te gājusi plašumā rucavnieku gara celšana,” pauž S. Aigare.

Viņas stāstījums arī ir gana jaudīgs – tam cauri milzīgs lepnums par kopā paveikto. Īpaši apbrīnas vērts, ka Rucavas kultūrā S. Aigare metusies iekšā, nebūdama šejienes iedzimtā, bet gan ienācēja. Viņa ir lepna, ka vairāk nekā 20 gadu laikā izdevies Rucavas tradīciju pūram pievērst uzmanību, piesaistīt finansējumu tradīciju apguvei, saglabāšanai un turpināt to, atstājot kā īpašu mantojumu visai tautai.

Cer uz starptautisku atzinību

”Esmu laimīga, ka oficiāli izdevies izveidot Rucavas tradicionālās kultūras centru. Tas ir iesākums tam, lai varētu kustēties uz priekšu,” pauž S. Aigare.

Centrs kā struktūrvienība izveidots 2020. gada nogalē, taču pērn novembrī palicis bez vadītāja – Edmunds Aizkalns nebija vakcinējies. Tagad viņa pienākumus pilda novada tradicionālās kultūras darba vadītājas pienākumu izpildītāja Lelde Jagmina.

”Ir gandarījums, ka prezidents Egils Levits virzīja vēsturisko zemju likumu, kas ir solis uz priekšu vietējā kultūras mantojuma novērtēšanā,” saka S. Aigare, kurai par tradīciju un rucavnieku gara uzturēšanu 2020. gadā piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, viņa ir arī prezidenta padomniece tradicionālās kultūras jautājumos.

Tradīciju turētāja laikrakstam pastāstīja, ka šajos svētkos sanācis nosvinēt gan jau divu pieminēto organizāciju jubilejas, gan arī pašas 65 gadu dzimšanas dienu un ordeņa saņemšanu. Kovida dēļ iepriekš tas nav sanācis. Uz pasākumu izsūtījusi vairākus simtus ielūgumu, lai pateiktos par atbalstu šo gadu garumā.

Galvenā S. Aigares tuvākās nākotnes vēlme ir, lai Rucavas tradicionālo kultūrtelpu iekļauj starptautiskajā jeb UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, jo tādējādi būs lielāka rocība un plašākas iespējas Rucavas vērtību popularizēšanai piesaistīt finansējumu no vairākiem, ne vien no pašvaldības finanšu avotiem. No bijušās Rucavas novada domes atbalsts virzīšanai uz sarakstu saņemts tieši pirms gada.

Viņa cer, ka visu veidu atbalstu pieteikuma sagatavošanai saņems arī no Dienvidkurzemes novada pašvaldības. Tās priekšsēdētāja vietnieks Raivis Kalējs apsolīja, ka tas tiks darīts – pašvaldībai ir interese, rucavnieki ir sadzirdēti un tradicionālās kultūras iecerēm, tostarp virzīšanai uz UNESCO sarakstu, atbalsts būšot.

49Skatīt galeriju