Gurķus Irēna Pērkona Kalnišķos, “Rumbās”, sākusi audzēt tāpēc, ka pašai tie ļoti garšo. Sākumā paši sev, pēc tam arī realizācijai. Zaļie un kraukšķīgie pavasara vēstneši te loloti jau astoto gadu. “Patīk, kad gurķi vēl ir mazāki augumā, var katru aizsniegt un apčubināt. Tagad viņi mani ir vinnējuši, ir noteicēji pār mani,” mīļi pukojas saimniece. Tomēr pa visu šo laiku viņai izaudzis tikai viens rūgts gurķis. Par spīti tam, ka šis dārzenis diezgan kaprīzs, visi pārējie bijuši ļoti garšīgi.

Vētra pārceļ siltumnīcu

Pirmā gurķu raža bijusi jau pirms Lieldienām. “Kad sāk kurināt, tad te guļ pa nakti,” mazajā siltumnīcā nolikts dīvāns, kafijas automāts un elektriskā panna. “Pankūkas uzcepam,” smej Irēna. “Televizors bija. Es jau ne, vīrs Jānis tas darītājs. Iestādīt jau nav māksla, bet, ja nekurinās, nekā nebūs.” Šogad bijis labi, jo silta ziema. “Divreiz pa nakti atnāc, un pietiek,” saka Jānis. “Iepriekšējā ziemā piemetu ik pēc divām stundām. Nav jau māja, plēves būda netur siltumu.”

Lai arī saimniecība nav tuvu jūrai, pēdējā stiprā vētra martā esot lielo siltumnīcu pārcēlusi par centimetriem divdesmit. Tā noticis pirmo reizi pa astoņiem gadiem. Visas lielās naglas bijušas izrautas. Kad solīts otrais lielais vējš, Jānis vilcis piekabi priekšā.

Siltumnīca pirmajā gadā bijusi puse no pašreizējās, vēlāk Jānis piecēlis klāt. Agrāk saimniekiem ir bijušas maziņas siltumnīciņas tikai pašu vajadzībām. Pie Irēnas mammas Gramzdā vispār nekad tās nav bijis. I. Pērkona atzīst, ka viss par gurķiem bijis jāapgūst no jauna, padoms prasīts katram, kurš kaut ko zina, lasīts un meklēts. Visvairāk palīdzējusi Gunta Radomišķe Otaņķos.

Lai gurķi labi augtu un būtu garšīgi, vissvarīgākā esot kurināšana. “Pārējais – iestāda, mēslo. Kamēr maziņi, kniebu nost visas ūsiņas. Pazarītes pēc otrās lapiņas jākniebj nost. Vairs nevaru to izdarīt. Rau, kur gurķis augšā karājas, es taču netieku klāt!” rāda Irēna. Abi saimnieki atzīst, ka gurķis esot ļoti cimperlīgs dārzenis, ar tomātiem daudz vieglāk tikt galā. “Ja nav saulītes, neaug. Jutīgs uz temperatūras maiņām. Pa nakti kādu laiku nekurināja, bet nu atkal jāatsāk. Kondensāts sakrājas, ir slapjš un auksts. Tāpēc ir raibas lapas, ka kondensāts pil lejā, gurķim nepatīk. Te viņam kalcija trūkst, te vēl kā trūkst. Visus audzē vienādi, bet vienam gurķa stādam lapas dzeltē. Cits vīst! Ūdens pietiek, mums ir pilienu laistīšana. Atnāc no rīta – viņš atkal ir kā visi pārējie,” saimniece piekrīt, ka gandrīz tā esot – katrs gurķis ir personība. Tas atkarīgs arī no šķirnēm. Viņas favorīts ir ‘Triloģija’, ļoti garšīgi. Vēl ‘Lenara’ un ‘Merengue’. Gurķi esot arī egoisti, nemīl citus sev tuvumā. Irēna cerējusi, ka paprika varbūt augs, bet nekā. Pavisam cita lieta pie tomātiem, ar kuriem paprika draugos.

Sāk novērtēt pašu audzēto

Vai ar cimperlīgo dārzeni bijušas arī kļūdas un puni? “Un kā vēl! Pirmajā gadā tīklērce uzmetās. Kādu mēnesi tikai bija ražojuši, un – viss. Nezināju, kas tas ir, rauju lapas, nesu rādīt citiem, lai saka, ko tas nozīmē,” atceras I. Pērkona.

Gurķu stādus audzē paši. Jau februāra beigās iekūra mazo siltumnīcu, kurā pašlaik briest tomāti. 6. martā gurķi iestādīti lielajā siltumnīcā. Stādiņu skaitu saimniece precīzi zina – lielajai siltumnīcai vajag 450 gurķus.

Notirgot gurķus palīdz meita Marika Petrovska, kura cep maizi. “Viņa ar maizīti pie saviem klientiem brauc, pie reizes arī gurķus paņem,” saka I. Pērkona. Agrāk palīdzējusi arī vedekla, taču dēls ar sievu pašlaik ir Islandē. Braukšot atpakaļ, taču pagaidām netiek mājās koronavīrusa pandēmijas dēļ. Tā kā tur ir labs darbs, bija nolēmuši neskriet atpakaļ, jo Latvijā šā vai tā pašlaik nebūtu ko darīt.

Gurķus pārsvarā pērkot pastāvīgie klienti. Ceturtdienās Irēna brauc uz tirdziņu Rucavā, sestdienas rītos – uz Nīcu. Citās dienās pircēji zvana un Marika izvadā preci pa Liepāju. “Pagaidām vēl labi aiziet, nevar sūdzēties. Nav jau man kvantumu, bet brīžiem nolasu diezgan daudz, tuvu simt kilogramiem,” stāsta saimniece. Nācies saskarties ar cilvēku neizpratni par vietējās produkcijas cenu, jo ievestie gurķi ir daudz lētāki. “Saka – jā, uz tirgus ir tik un tik, kāpēc jums tik dārgi? Taču, kas ir vienreiz nopircis un pagaršojis, tas pirks vēl un nejautā, cik maksā,” I. Pērkonai liekas, ka tieši šobrīd, krīzes laikā, cilvēki sākuši vairāk pirkt uz vietas audzēto.

Telefons vienmēr ieslēgts

Šiem gurķiem, kas augumā divreiz pārspējuši audzētāju, vajadzētu ražot vēl jūlijā. 20. maijā sēšot jaunos, lai jūnija vidū var stādīt rudens ražai. “Kaut kā viņam trūkst, bet viņš man nemāk pateikt – kas,” cilādama gurķu lapas, saka I. Pērkona. Pamatizglītība saimniecei ir veterinārijā, ar ko viņa joprojām nodarbojas, arī sēklo govis. Tad taču jābūt pieradušai, ka slimnieks nemāk pastāstīt, kas viņam kaiš? Kas vainas lopiņam, gan mākot noteikt, viņa smejas.

“Rumbās” ir nedaudz gaļas liellopu – astoņas govis, katra no citas šķirnes un ar savu vārdu. Šogad nopirkuši inkubatoru un pirmo gadu paši perina cāļus. Pirmie jau smuki paaugušies, pamazām apveļas otrais perējums un drīz šķilsies trešais. Cāļi gan neesot bizness, tos audzē paši sev. Irēna tirgo olas, pašlaik ir ap 70 vistu. Diemžēl kritušās liellopu iepirkuma cenas. “Kad pēdējais aizgāja uz izsoli, jau bija maza cena, salīdzinot ar iepriekšējo, kad bija ļoti laba. Piena cenas krīt. Daudzi pieninieki pāriet uz gaļas lopiem. Kam bija viena divas govis, nav vairs nevienas. Paliek tikai lielie. Kamēr mamma slauca, mums bija piena govis. Es pateicu, ka neslaukšu, nepatīk, jo bērnībā esmu atslaukusies,” pastāsta Irēna.

Mīlestība pret augiem viņai esot no tēva, viņš bija dārznieks, visu apguvis pašmācības ceļā. “Potēja ābeles, rozes audzēja, visādas puķes stādīja. Ja atrada kaut ko grāvī augam, nesa mājās. Ja man vajadzētu otrreiz mācīties, noteikti ietu par daiļdārznieci. Es gan drusku pamācījos par ainavu ierīkotāju, sertifikātu nokārtoju,” stāsta I. Pērkona. Pēc vidusskolas beigšanas gājusi uz Lauksaimniecības akadēmiju, pietrūcis vienas balles, lai tiktu klātienē. Taču nebijis citas domas, kā kļūt par vetārsti.

Zemnieki tagad esot ļoti izglītoti un daudz darot paši, par to I. Pērkonai prieks. “Ar tiem lauku dakterīšiem tā ir, kā ir. Jaunie grib klīnikās, pilsētās, kur var mazos dzīvniekus ārstēt. Es nekad naktī neesmu telefonu izslēgusi, jo gadās visādi. Labāk saprotu govis, cūkas un aitas, mazie dzīvnieki nav mana stiprā puse. Kad britu kaķenei bija dzemdības, zvanīju uz Liepāju Dzintaram Tīdam un dzemdinājām katrs savā telefona galā,” viņa atzīst.

Parunā ar govīm un vistām

Tomāti Irēnai negaršojot, audzē pārdošanai. Maija beigās – jūnija sākumā pirmajiem jābūt. Pārsvarā aug ‘Belle’, ‘Beorange’, arī ķirštomāti. Gurķus ziemai taisot dažādos veidos. “Tagad paņemu desmit gurķīšus, ieskābēju. Kad apēd, skābē nākamos,” viņa stāsta.

Pa dienu Irēna darbojas “Rumbās”, vakarā brauc mājās uz Rudi. Pie braukāšanas jau pierasts, liekas, ka tā tam jābūt. Šīs ir Jāņa dzimtās mājas, mamma joprojām te dzīvo, viņai šogad būs 90 gadi. “Pilsētā es nevarētu dzīvot, noteikti,” saka I. Pērkona. “Kad aizbraucu, liekas, visa diena pazudusi.” Te aizejot aprunāties ar gosniņām, ar savām vistiņām. Suņi vienmēr sagaida. “Zilasti, nāc šurp!” Irēna pasauc pusauga gailēnu, kas skrien pie saimnieces, tup uz rokas un runājas. Zilā krāsa esot no zālēm, kas pilinātas. Visi putni pieraduši pie rokām, jo tos nes laukā, lai uzēd zālīti.

Pie mājas pamatīgs 1938. gadā celts pagrabs. Ir rožu dobe, tās esot Irēnas mīlules. Ierīkota atpūtas vieta ar galdu un solu. Ja vasarā karsts, tad ēnā zem kļavas ir otra vieta, kur Jānis atvilcis paša uzietu akmeni galda formā ar pilnīgi līdzenu virsu. Viņš domā, ka tur noteikti cilvēks kādreiz savu roku pielicis. Sētu apciemo stirnas, kas pa tīro noēdušas visus zemeņu stādus, taču pavasarī tie atauguši. Dīķī bija apmetusies mežapīle ar mazuļiem. Kādreiz nākuši arī sumbri no Papes dabas parka un izārdījuši pagalmā visu sienu.

11Skatīt galeriju