Tas izvērtās gluži vai par sacenieku saietu. Tā par ceturtdien notikušo Gustava Zemgala piemiņas plāksnes atklāšanu saka Pāvilostas novadpētniecības muzeja vadītāja Irina Kurčanova.

Piemiņas plāksne pie Sakas vecās skolas ēkas nu atrodas tādēļ, ka Latvijas otrais Valsts prezidents, kuram šogad tiek atzīmēta 145. gadadiena, te pavadījis bērnību. Būdams pavisam mazs, Gustavs ar ģimeni uz toreizējo Upesmuižas pagastu pārcēlies no Džūkstes. Viņa tēvs bijis galdnieks pie barona Lilienfelda – stāsta I. Kurčanova. Nākamais prezidents tur nodzīvojis divpadsmit gadus, mācījies Sakas skolā.

1929. gadā viņš kā pāvilostnieks pagodinājis Pāvilostas piecdesmitgades svinības. “Toreiz viņu sirsnīgi uzņēmuši, bijis koncerts, viņš apskatījis molu, kāpas, pārnakšņojis un tad devies izbraukumā pa Sakas pusi,” muzeja vadītāja iezīmē vēsturiskos notikumus, kas zināmi no Ernesta Šneidera “Pāvilostas hronikas”.

Kuldīdznieka Māra Kārkliņa veidotās plāksnes atklāšana izvērtusies par ļoti apmeklētu pasākumu. “Sacenieki sanāca no viensētām, gluži vai salidojums bijis – tā viņi paši teica,” I. Kurčanova stāsta. Vēstures skolotāja Ārija Paipa klātesošajiem stāstījusi par G. Zemgalu un viņa darbu, mūzikas skolotāja Dace Bunka gādājusi par muzikālo pavadījumu. Piedalījies arī Sakas sieviešu klubiņš “Maijas”.

Plāksnes izgatavošanu atbalstījusi Pāvilostas novada pašvaldība, Nacionālā apvienība un Rīgas amatniecības kamera.

Bet pati ideja par to, ka tā vajadzīga, nākusi no rendenieces Mairas Brūderes, biedrības “Sapņu tilti” vadītājas. Viņu uz to savukārt rosinājis internetā atrasts vēstījums par to, ka Latvijā netiek godāta tās prezidentu piemiņa, ka šiem valstsvīriem nav pieminekļu. M. Brūdere “Kurzemes Vārdam” neslēpj, ka ir ļoti sašutusi par to, ka cilvēki aizmirst savu vēsturi. “Kāda meitene man reiz teica, ka “Lāčplēsis” jau vairs nav modē! Tas nav pareizi, tā nedrīkst būt, jo bez Andreja Pumpura, bez prezidentiem un citiem Latvijas nemaz nebūtu.”

Patriotisma un savas vēstures apziņas dēļ pirms diviem gadiem arī tapusi biedrība “Sapņu tilti”. Tās sākums bijis, kad M. Brūdere uzzinājusi, ka no šās puses nācis politiķis Eduards Berklavs. Ar vienu vien pasākumu rendeniekiem izrādījies par maz, un domubiedru grupiņa turpina rakstīt projektus un rīkot pasākumus, lai “šos ratus iegrozītu”, lai izzinātu vēsturi “vairāk un dziļāk”.