Kā katru rudeni, arī šogad vides draugi organizē akciju “Dzīvais ūdens”. Tās gaitā pastiprināti tiek uzraudzīta Kurzemes piekraste un jūrā ieplūstošās upes, lai sidrabaini lāsojošās zivis varētu netraucēti iznārstot. Šīs nedēļas sākumā reidu pa Sakas lejteci pie Pāvilostas veica Jūras un iekšējo ūdeņu kontroles pārvaldes Liepājas Jūras kontroles sektora vadītājs Ainars Priediens un darbinieki.

Katra kontrole kā brīdinājums

Kad virs mežu galiem parādījās saule, bijām jau uz upes. Skatienam pavērās pārsteidzoša ainava. Gaisa temperatūra bija nokritusies krietni zem nulles. Spēcīgās salnas iespaidā piekrastes meldri un kārklu krūmi bija ietinušies mirdzošiem sarmas kristāliem rotātos tērpos, bet ūdens virsma kūpēja kā nupat vārīties sācis raganu katls. “Ass rīts,” uzvilkdams nosalušajās rokās cimdus, raksturoja mūsu motorlaivas stūresvīrs.

Tādā laikā esot jābūt īpaši acīgam, lai saskatītu nelikumīgi iegremdētos tīklus. Spožajā rīta gaismā tos patiešām nav tik vienkārši pamanīt. Bez tam maluzvejnieki iemanījušies zvejas rīkus noslēpt, iegremdējot tos zem ūdens. Tomēr arī pret šādiem paņēmieniem inspektoriem esot savi līdzekļi. Laika gaitā viņi ir ielāgojuši vietas, kurām jāpievērš lielāka uzmanība, – zem tiltiem, upes līkumos un tās attekās, pie kuģu piestātņu balstiem, straumes sašaurinājuma vietās pie saliņām.

Labāku redzamību nodrošināt palīdz binoklis. Malu zvejnieku atmaskošanā pēdējos gados aizvien aktīvāk iesaistoties arī sabiedrības pārstāvji, akcijā rosīgi līdzdarbojas policisti un robežsargi. Tādēļ lielu izredžu tikt pie neatļautiem lomiem likumpārkāpējiem nav. Protams, visu izkontrolēt nekad neesot iespējams, taču droši varot sacīt, ka lielā apmērā maluzvejniecība vairs nav iespējama. Katrs tāds kontroles brauciens jau pats par sevi esot brīdinājums, ka tīklus likt nav jēgas, jo tik un tā tos atradīs un konfiscēs. Turklāt vēl būs jāmaksā arī prāva sodanauda.

Laši sāk kustēties

Kaut gan intensīvs lašu nārsts Liepājas pusē pagaidām vēl nav novērots, par nelikumībām zvejas lietās oktobrī jau sodīti četri zvejnieki, pastāstīja A.Priediens. Nārstojošas zivis esot manītas gan Ventā, gan arī piekrastē. Nārstu kavējot, jādomā, zemais ūdens līmenis un pagaidām vēl samērā augstā ūdens temperatūra.

Sektora vadītājs uzskata, ka gadu gaitā samazinājušās lašu nārsta iespējas. Vienai otrai mazajai Kurzemes piekrastes upītei, ko bija iecienījuši laši, tagad gandrīz pilnībā aizsērējusi grīva. Tas sakāms arī par nelielo Annupīti – daudzi pat piemirsuši, ka tāda vispār vēl pastāv. Tikai neliela urdziņa ieplūst jūrā.

Vides sarga atzinumus lielā mērā apstiprināja arī upē sastaptais nēģu zvejnieks Vairis Vaskops un viņa palīgs Tālis Ozols. Viņi teica, ka pāris nelieli lasēni oktobrī nonākuši viņu iegremdētajos nēģu murdos. Protams, tie esot palaisti atpakaļ upē, lai tie varētu turpināt dzimtas saglabāšanas misiju.

Abi pāvilostnieki mudināja zivju aizsardzības inspektorus neatlaidīgāk izsekot tos neģēļus, kas zivis cenšas iegūt, apdullinot tās ar elektriskās strāvas triecienu.

Piekrastes zvejai atņem nākotni

V.Vaskops vēl pērn kolēģu aprindās bija labi pazīstams arī kā enerģisks piekrastes zvejnieks, taču tagad savu darbību jūrā stipri sašaurinājis. Tīklus viņš met tikai pašpatēriņam – lai dabūtu kādu zivi, ko uzlikt uz pannas. Un nenožēlojot, ka šādi pārkārtojies, jo uzskata, ka limitu un termiņu sašaurināšanas dēļ rūpnieciskajai zvejai vairs nav perspektīvas. Ja tā turpināšoties, piekrastes zvejnieki drīz vien izzudīšot pavisam.

“Tos pieminēs tikai vēstures grāmatu lappusēs. Žēl gan, tā bija latviska nodarbe, bet citas perspektīvas nav. Jau tagad Pāvilostā no piekrastes zvejniekiem gruntīgāki ir palikuši tikai divi – Jānis Pētermanis un Jānis Vīgants. Visi pārējie strādā diezgan nelielā apjomā,” viņš teica, neizslēdzot iespēju, ka, apstākļiem un noteikumiem mainoties, varētu atgriezties piekrastes zvejnieku pulciņā. Protams, ja to atļaus arī veselība, jo zvejnieka darbā nepieciešama izturība.

Nav izslēgts, ka vainīgs arī vējš

Toties upē, ja savu darbu pieprotot, vēl esot iespējams strādāt. Nēģu zveja, kam tagad tikai pats sākums, noritot normāli. Pavisam upē darbojoties četras zvejnieku komandas, kas regulāri apmainoties ar murdu izvietojuma vietām. Šīs nedēļas beigās V.Vaskops ieņemšot vietu pirmajā rindā. Tad lomi varētu būt prāvāki. Ja tos nemazinās rītenis, kas pašreiz pūš. Austrumu vējš nārstot ejošos apaļmušus dzenot atpakaļ jūrā. Šonedēļ, teica nēģu zvejnieks, lomus mazinot arī spīdīgais mēness, kas naktīs kā gaišs lukturis spīdot pie debesīm.

Saltajā rītā reizē ar pirmajiem gaiļiem bija cēlušies arī pāris makšķernieku. Vienu no tiem sastapām rosīgi darbojamies līkumā iepretim bijušajai Pāvilostas alus darītavai. Viņš pastāstīja, ka pagaidām notvēris tikai vienu asari. Tomēr vecais vīrs nenožēloja, ka tik agri izlīdis no gultas, jo tādā rītā atrasties pie dabas krūts esot patīkams piedzīvojums. Bet otrs makšķernieks, lai nebūtu vienmuļi, laivā līdzi bija paņēmis šuneli, kas, ieraudzījis mūs, vēlīgi vēcināja ar asti. Tajā pašā laikā pie jaunās zvejas kuģu piestātnes selgā mencu zvejā doties posās zaļi krāsotās “Deltas” komanda. Tas esot viens no Jāņa Pētermaņa firmas kuģiem, kam iegādāta arī licence strādāšanai atklātā jūrā.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Nēģu zvejnieku Vairi Vaskopu (no kreisās) un viņa palīgu Tāli Ozolu salnas rīta agrumā sastapām darbojamies kūpošās upes līkumā pie Mīlestības priedēm.

Makšķernieks nesūdzējās par niecīgo lomu, bet ar pacietību centās pievilināt spurainos asarus.

Pie Pāvilostas ostas jaunās piestātnes selgā doties posās piekrastes zvejas kuģis “Delta”.

Reids sākās ar straujgaitas gumijas motorlaivas nolaišanu ūdenī.