Vakarrīt Papes ezera ziemeļu galā, kur jau agrāk ierīkoti plaši aploki un kopš pērnās vasaras uzturas tauru govis, izlaida arī 25 savvaļas zirgus. To vidū ir 19 ķēvītes un seši ērzelēni, kas treileros pa sauszemi un jūru bija izturējuši vairāku tūkstošu kilometru garu ceļu no Groningenas provinces Nīderlandē caur Rostoku un Ventspili līdz Liepājas rajonam. Peļu pelēkie krēpaiņi pārbraucienu bija izturējuši godam, taču piedāvāto brīvību uzņēma ar lielu neuzticību.

Neviens no tiem negribēja atstāt treileri, lai izlocītu kājas. Nez, vai tas vispār būtu noticis, ja kāds no vedējiem nekāptu treilerī, lai zirgus paskubinātu.

Taču dzīvniekus varēja saprast. Šoreiz tiem nebija, kurp, krēpēm plīvojot, traukties, jo Pape atbraucējus sagaidīja nemīlīgi. Visu rīta pusi lija stiprs lietus, un apkārtējās pļavas paloja dziļās ūdens lāmās. “Nudien traki palikuši! Vai tad zirgus slīcināt ir šurp atveduši?” vaicāja kāda Papes ezera ziemeļgala iedzīvotāja.

Arī ceļš, kas ved uz aplokiem, bija izmircis gluži jēls. Tādēļ sarkani krāsotais treileris, kas vilka aiz sevis arī piekabi, drīz vien nogrima dubļos. Pasaules dabas fonda darbiniekiem vajadzēja meklēt kādu vietējo iedzīvotāju, kam piederētu traktors. Apmēram pēc pusstundas viņiem laimējās atrast atsaucīgu vīru, kurš, iedarbinājis Baltkrievijā ražoto spēkratu, smago Nīderlandes automobili atkal izvilka uz cietākas pamatnes.

Pasaules dabas fonda pārstāvis Ints Mednis pastāstīja, ka savvaļas zirgiem, ko Latvijai uzdāvinājusi Groningenas provinces nevalsts organizācija, Papē būs atvēlēta 150 hektāru plaša teritorija ezera ziemeļgalā. Nelabvēlīgais laiks un mitrums neesot nekas briesmīgs, jo arī dzimtenē šiem zirgiem bieži vien jārēķinās ar līdzīgiem meteoroloģiskajiem apstākļiem. Upju deltu palienes pļavas, kur mitinās savvaļnieki, tāpat nereti pārplūstot, bieži pūšot drēgni okeāna vēji un netrūkstot miglainu dienu.

Tomēr sākumā nevarot nerēķināties ar to, ka zirgi ir satraukti. Kā nekā ceļā pavadītas trīs garas dienas. Tādēļ paiešot laiks, kamēr zirgi pieradīšot pie jaunās mājvietas. Vispirms tie apstaigāšot aploku, iepazīšoties ar teritoriju, izvēlēšoties sausākus atpūtas laukumus. Bet pēc tam rūpēšoties par savstarpējām attiecībām un citām lietām.

Taču lielajiem zālēdājiem ne tikai vajadzēs pielāgoties apstākļiem. Tiem atvēlētajās palienes pļavās būs jākļūst par dabas daudzveidības uzturētājiem. Lauku teritoriju noganīšana ir ļoti populārs lauksaimniecībā neizmantojamu un bioloģiski daudzveidīgu  pļavu apsaimniekošanas paņēmiens Nīderlandē. Kopš 1999.gada, kad uz Papi tika atgādāti pirmie savvaļas zirgi, tas ar Pasaules dabas fonda gādību tiek apgūts arī Latvijā.

Patlaban Papes ezera apkārtnē 426 hektāru platībā mīt 54 tauru govis, 36 savvaļas zirgi un deviņi sumbri. No šejienes šie dzīvnieki gadu gaitā pārvietoti arī uz Ķemeru, Kandavas, Naukšēnu un Ērgļu apkaimi. Vietējie iedzīvotāji ir pieraduši pie savvaļnieku klātbūtnes. Aivars, kurš savvaļas zirgu izlaišanu no treilera uzņēma videofilmā, teica, ka problēmas dzīvnieki sagādājot tikai tad, ja tiem izdodas izlauzties no aplokiem. Šā gada sākumā tas bija izdevies sumbriem, kuri ilgāku laiku klejoja Kalnišķu apkārtnē, bet rudens pusē brīvību sev bija sagādājušas tauru govis. Tās klaiņoja Papes ezera dienvidgalā, un iedzīvotāji bija norūpējušies tāpēc, ka dzīvnieki ne tikai dažkārt apmeklē saimniecības, bet arī aizšķērso ceļu.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”