Tas, kas citās zemēs zelta raktuves, Latvijā ir meži. Un tas, ka latvieši savā naskumā neatpaliek no zeltračiem, arī jau sen ir skaidrs. Ne viens vien bāleliņš, kas ticis klāt zaļajam zeltam, pats arī ticis uz zaļa zara, un šis process aizvien vēl turpinās. Nav jau šaubu, ka lielākā daļa koku tiek nogāzti, saskaņā ar izdotajām atļaujām un noteikumiem. Taču vietās, kur veikta kailcirte, īpaši, ja tās vēl atrodas tieši ceļa malā, kā tas fotoattēlā fiksēts pie Grobiņas – Priekules šosejas, skats ir patiesi baiss.

Iespaids tāds, ka kāds plēsoņa būtu izrāvis gabalu no meža miesas un atstājis saplosītu rētu. Un tad nāk prātā doma, ka drīzumā būs jāmaina lepnās latviešu dziesmas “Še, kur līgo priežu meži”  vārdi pret tādiem, kādi minēti virsrakstā.

“Kurzemes Vārds”