Pļavas skarene ir ienākusies. Smilgām klātais lauks izskatās brūns, gluži kā būtu nosmidzināts ar šokolādes krāsu. Te nogaidīšana vairs neko nevar dot. “Kas audzis, tas ir izaudzis, un jāvāc tik nost,” aizvakar nevaļīgi sprieda Dunalkas pagasta zemnieku saimniecības “Krastmaļi” īpašnieks Jurijs Flaksis. Ilggadīgo zālāju sēklu kulšanu viņš esot uzsācis jau aizvadītajā sestdienā, un līdz šim saimniecībā novākti vairāk nekā 15 hektāru sarkanās auzenes, bet to tīrums jau sadiskots nākamajai sējai. Kombainu vēl gaida aptuveni 40 hektāru zālāju, bet pēc tam, kad tie būs nokulti, sākšoties graudaugu novākšana.

Laika apstākļi ražas ievākšanai šinī jūlijā iegadījušies tādi, ka labākus nav iespējams vēlēties. Sausums, kas mūs piemeklējis, esot pat nedaudz par šerpu. Izkaltējis smilgas gluži kā sienu. Taču sarkanā auzene no kombaina bunkuriem tik un tā nonākusi kaltē, kur skolas bērni, lietderīgi izmantojot savas vasaras brīvdienas, tās ar platām lāpstām laiku pa laikam platiem vēzieniem pāršķipelē. Tā smalkās kā puteklīši sēkliņas vienmērīgāk izžūstot, jo siltums kūlumam tiekot pievadīts no apakšas.
“Tik sausas, lai varētu tūdaļ bērt apcirkņos, no kombaina tās nekad nav iespējams iegūt,” pastāstīja “Krastmaļu” saimnieks. Tas tāpēc, ka zālāju sēkliņas nav salīdzināmas ar labības graudiem. “Vienā gramā, ietilpst 500 zālāju sēkliņu,” paskaidroja dunalcnieks, lai lasītājiem būtu labāks priekšstats par saimniecības guvuma izmēriem. Šī iemesla dēļ arī zālāju kulšana notiekot mazliet citādāk, nekā tas ir ar labību vai griķiem. Zālājiem, bet, jo īpaši skarenei, nepieciešami ievērojami garāki sieti.

Sarkano auzeni, kā teica Jurijs Flaksis, pietiekami kvalitatīvi izdevies novākt ar zemnieku saimniecībai piederošo kombainu “Sampo”, taču pļavas skarenei viņš vienojies par tehniku ar Vērgales pagasta dižzemnieku Dairi Bēliņu. Pirms zālāju kulšanas, kā pastāstīja “Krastmaļu” saimnieks, vispirms tiekot rūpīgi nopļautas lauka malas. Tas nepieciešams, lai kopā ar zālājiem bunkurā nenonāktu citu augu sēklas. Ja tās ir tur tikušas, tad vairs neesot nekādu cerību attīrīt. Pārāk smalka esot tā manta.
Bet kooperēšanās nozares ietvaros visnotaļ atmaksājoties, jo atbrīvojot audzētāju no liekiem kreņķiem. Kaut arī kombains uz Dunalku jānogādā no Vērgales, tas ražas novākšanas interesēs neesot nekas neiespējams. “Padomju laikā taču ražu novākt no Latvijas brauca uz jaunajām zemēm Kazahstānā, un pat tas neskaitījās par tālu, atjokoja Jurijs Flaksis. Sadarbība vienmēr derīga, ja vien izdodoties kādu kompanjonu sameklēt. Tomēr drīz vien tas var kļūt neiespējami.

Jau tagad sēklaudzēšanas lietpratēju Latvijā palicis gaužām maz. Kurzemē tos varot saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Liepājas rajonā viņi ar Viesturu Niedolu esot divi, Kuldīgas, Tukuma un Ventspils pusē neesot neviena. Divi vēl ir Jelgavas rajonā, viens – Saldū, un tas arī esot viss. Tāpēc gadījumā, ja nepieciešama kāda konsultācija, daudz vienkāršāk esot pa e–pastu sazināties ar kolēģiem Dānijā, nekā censties atrast padomu pašu zemītē. Jurijam Flaksim darboties esot vienkāršāk, jo lauksaimniecībā bagātas zināšanas uzkrājis dēls Mārtiņš, kurš apguvis ne tikai teoriju, bet arī praktizējies ārzemēs.
Jurijs Flaksis domā, ka šis gads zālāju sēklu audzētājiem nebūšot no trūcīgākajiem. Kaut arī pavasaris bija pavēss, birums tomēr izrādījies bagāts. Taču, neraugoties uz to, viņš prognozēja, ka cenas rudenī produkcijai un arī graudiem droši vien nedaudz palielināšoties. Tā notikšot tāpēc, ka precei esot radušies pircēji, bet samazinājies piedāvājums. Zemnieku saimniecība “Krastmaļi” ir viena no lielākajiem sēklu ražotājiem ne tikai Kurzemē, bet visā Latvijā. Dunalcnieks pastāstīja, ka, liekot lietā pašu nopelnīto naudu un piesaistot Eiropas savienības finansējumu, saimniecībai šogad izdevies pabeigt apjomīgu produkcijas noliktavu. Tajā tikšot glabāti graudi un zālāju sēklas gan pirms, gan pēc to iztīrīšanas.