Purmsātu speciālās internātpamatskolas skolēni trešdienas rītā ar gumijniekiem kājās un darba cimdiem rokās dodas no skolas pāri ceļam uz atpūtas zonu. Tur jau zemē izraktas bedrītes simts ozoliem. Tos skolas kolektīvs stāda Latvijas simtgadei, veidojot parku blakus ābeļdārzam.

Diena ir saulaina un silta, talciniekiem noskaņojums labs. Vērojams, ka viņi strādā ar prieku, darbs rit raiti. Parka malā izgāzta zemes krava, to skolēni pieved ar ķerrām. Gan zēni, gan meitenes rūpīgi ievieto bedrēs ozoliņus. Klausot skolotāju padomam, audzēkņi piemin zemi ap saknēm un izveido tādu kā bļodiņu, lai ūdens neaiztecētu. Kad kociņš jau zemē, pie darba ķeras laistītājs ar lejkannu. Un arī kāds lietus mākonis nolemj palīdzēt Purmsātu ozoliņiem labāk iesakņoties.

Skolas audzēkne Ērika tur ozoliņu un pieskata, vai puiši to pareizi ierok, pakomandē uzbērt vairāk zemes saknēm. Meitenei šis darbs patīk. “Grūtākais ir noteikt, cik dziļi ozols jāliek zemē. Jālūdz skolotājam padoms,” viņa saka. “Latvijas Valsts mežu” pārstāvis, Krīvu kalna mežkopis Andis Ērglis iesaka talciniekiem ozolus stādīt tā, lai saknītes nepaliek ārpusē. Bedres jāparok platākas, jo saknes nedrīkst liekties uz iekšpusi. Kaut arī zeme ir mitra, kociņus vajag apliet, lai zeme sasēžas un nepaliek gaiss apakšā. Tad saknes netiek pie zemes un nedabū barības vielas.

Ērika gan atzīst, ka diez vai atcerēsies, kurš bijis viņas ozols, tomēr būs sajūta, ka parka veidošanā pielikta roka: “Pašai prieks iestādīt koku. Kad beigšu 9. klasi, gan jau parks būs lielāks izaudzis.” Toms atzīst, ka šis esot normāls darbs, viņam patīkot. “Esmu kokus stādījis, bet ozolus – pirmo reizi. Nekāda vaina. Patīk pie savas skolas parku veidot un draudzīgi strādāt.” Mārtiņam nav laika runāt, viņu jau sauc stādītāji. Viņš tikai piekrīt, ka strādāt ir labāk nekā mācīties. Puikam jāpaspēj piepildīt lejkannu un aizskriet apliet iestādītos kociņus.

Skolas direktore Anitra Šneidere stāsta, ka uzrakstījuši projektu Latvijas Pašvaldību savienības Meža dienu projektu konkursam “Pašvaldību labie darbi parkos Latvijas simtgadei”. Zemes gabalā, ko Priekules novada dome nodevusi skolai lietošanā, top parks “Senču balss”. “Jo mēs apzināmies – kad koki izaugs, tad mēs visi jau būsim senči. Simts ozoli ir mūsu vēstījums nākamajām paaudzēm. Parks mazliet atgādina labirintu, kur cilvēkiem pastaigāt, padomāt, varbūt atcerēties kaut ko. Parka galā būs astoņpadsmit skābarži, jo Latvijas valstij simbolisks ir astoņpadsmitais datums. Domājam par to, lai pašreizējiem skolēniem būtu, kur atbraukt apskatīties. Attīstām un veicinām patriotisma jūtas,” saka direktore.

Purmsātu internātskola jau sen ir saistīta ar mežkopību. Vecāko klašu zēni un 1. un 2. kursa audzēkņi, kas mācās par galdnieka palīgiem mežkopības pulciņā, apgūst meža stādīšanu, kopšanu un atjaunošanu. Viņi arī kopj skolas parku un valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži” ierādītajā cirsmā sagatavo kokmateriālus amata prasmju apgūšanai. Parkā pie dīķa būs arī pašu gatavoti ozolkoka soli un informācijas stends.

Parka plānojums tapis saviem spēkiem. Skolotājs Kristaps Šteinbergs zīmējis skici. Tehnisko pusi paveicis amatu mācības skolotājs Arnis Klagišs. “Uzmērīju platību, sadalīju kvadrātos, lai būtu priekšstats. Nekādas pieredzes veidot parkus man nebija. Dabūju skatīties dažādus materiālus internetā un grāmatas lasīt. Mēģinājām pieskaņoties pie apvidus,” viņš stāsta.

Parkā iestādītie ozoli ir apmēram četrus līdz piecus gadus veci. “Ozols ir lēni augošs. To ir grūti izaudzēt. Meža dzīvniekiem patīk ozolus postīt. Valsts mežos esam novērojuši, ka zvēri vienmēr atradīs stādītos kokus, lai berzētos, nevis tos, kuri tur dabīgi aug. Nezinu, kāpēc, varbūt tie koki ir bagātāki ar minerālvielām,” spriež A. Ērglis. A. Šneidere piebilst, ka tagad ozoliņi būs jāpieskata un parks jākopj. “Taču tie būs labi darbi!”

24Skatīt galeriju