“Šis būs atspēriena punkts”
“Nu, ir? Tev arī ir pret?” “Protams, kā tad vēl!” divi paziņas satikušies pie balsošanas aizslietņiem Grobiņas vēlēšanu iecirknī un salīdzina viedokļus pa ceļam uz urnu. Ko salīdzināt gan īsti nav, jo ne Grobiņā, ne Kapsēdē sestdien nesastapām nevienu, kas būtu balsojis citādi. Bet vēlēšanu komisiju pārstāvji teica: tādu aktivitāti kā šajā referendumā līdz šim vēl neesot piedzīvojuši.
“Nekas jau diži nemainīsies,” medzenieks Dāvids Skubiņš ir pārliecināts, ka par nobalsojušo skaits būs mazāks nekā to, kas domā tāpat, kā viņš. “Bet varbūt latvieši bišķi lepnāki būs par savu valodu. Ja ar mani runās krieviski, tad, domāju, es vairs krieviski neatbildēšu, ja viņi vispār par kaut ko tādu parakstus savāca…” Medzē gan tādu problēmu nav, bet Jelgavā, kur Dāvids studē enerģētiku, ir pavisam citādāk – daudzi pat pārmetot, ka viņš pietiekami nezina krievu valodu. Ko latvietim vajadzētu darīt pēc referenduma? “Cienīt latviešu valodu, lietot to pareizi, lepoties un nekaunēties.”
Kaislības, kas trako ap referendumu, varbūt vēl var kaut kā ietekmēt jaunos, bet tos, kas dzīvē jau daudz kam gājuši cauri, gan neietekmēs, domā medzeniece Zigrīda. “Šis nebija vajadzīgs, tā ir tikai naudas izšķērdēšana,” viņa pārliecināta, ka referendums ir politisku manipulāciju rezultāts. Un raizējas, kaut Latvijas sabiedrība tagad nesašķeltos, kaut cilvēki nenostātos cits pret citu.
“Šis būs atspēriena punkts, vienam otram drusciņ paraus smadzeņpodu vaļā,” arī bijušais Valsts ieņēmumu dienesta darbinieks, nesen par kapsēdnieku kļuvušais Agris Preiss nupat nobalsojis. “Problēma tā, ka valdība ļoti inerti uz visu skatās, lietas aiziet pašplūsmā. Par valsti, par tautu neviens nedomā,” viņš piebilst, ka reizēm risinājums ir pavisam elementārs – vienkārši visiem ievērot likumu.
Dinas Beltas foto
Mammas Santas Reinholdes aizpildīto biļetenu urnā iemet Rauls Feldmanis. “Dzīvojam Latvijā, tātad runājam latviski. Un ceru, ka tā domā ne tikai latvieši,” saka Santa.
Dāvids Skubiņš: “Cienīt latviešu valodu, lietot to pareizi, lepoties un nekaunēties.”
Medzeniece Zigrīda: “Mums pietiek ar vienu valsts valodu, bet runāt jau mums ir brīv katram savā.”
Madara Freidenfelde ar brālīti Rihardu: “Kas tās vispār par muļķībām, ka par tādu jautājumu jābalso?!”
“Nezinu, kas tur kūda, bet, protams, ka kāds to dara,” par to, kādēļ nonākts līdz šādam referendumam, spriež Ilgonis no Medzes.
Plašāk lasiet laikrakstā “Kurzemes Vārds” 20. februāra numurā.
#kvards-20120220-06#