Aizvadītās nedēļas nogalē Annas tirgū pie kādas automašīnas bija vērojama garumgara cilvēku rinda. “Gluži kā padomju laikos. Ko tad te dod?” interesējās garāmgājēji. Viņiem atbildēja, ka apmaiņā pret vaska rituļiem pārdotas tiek bišu šūnas. “Esam pateicīgi, ka Vecauces uzņēmējs un dravnieks  Arturs Grudovskis, mērojis tik garu ceļu, lai apgādātu Lejaskurzemes biteniekus ar savu produkciju, jo mūspusē neviens šūnas neražo,” gandarīti sacīja Latvijas Biškopības biedrības valdes locekle, cīravniece Baiba Tikuma.

Viņa bija novērojusi, ka vecaucnieks nav novērtējis Liepājas rajona bitenieku vajadzības un atvedis par maz produkcijas, jo, kā redzams, vēlēšanās strādāt dravās arī turpmāk liepājniekiem esot liela. Tāpēc tiem, kas nevarēs iegādāties sev nepieciešamo preci, nākšoties tērēt naudu ceļam un braukt meklēt šūnas citur. Darbasparu biteniekos neesot spējušas mazināt pat drūmās prognozes, kas izskanējušas pirms šūnu apmaiņas sarīkotajā biškopēju saietā. Tur konstatēts, ka šī ziema medus ražotājām ir  ārkārtīgi nelabvēlīga. Turklāt vēl neesot zināms, kāds būs marts un aprīlis, jo nereti notiekot tā, ka siltus ziemas mēnešus nomaina auksts un ilgstošs pavasaris. Baiba nupat atgriezusies no Zviedrijas, kur tikusies ar kolēģiem. Nekas labāks temperatūru un gaisa mitruma ziņās neesot vērojams arī tur.

“Jau tagad atklāts, ka daudzi stropi ir pilnīgi tukši. Bites no tiem pazudušas, bet barība nav aiztikta. Tā noticis tāpēc, ka siltā laika ietekmē, kad gaisa temperatūra sasniedz 5 – 6 grādus virs nulles,  bites sāk perot un, meklējot ūdeni, dodas ārā no stropa, kur aiziet bojā,” sprieda Biškopības biedrības Liepājas nodaļas vadītājs Māris Romanovs. Arī slimību ietekme saimēs šajā ziemošanas sezonā esot stipri jūtama. Varrozes ērcītei pārziemošanas apstākļi ir lieliski. Lai pasargātu bites no temperatūras svārstībām, kas sagaidāmas pirmajos pavasara mēnešos, pieredzējušie dravnieki paredz stropus siltināt. Parasti tas gan tiekot darīts ziemas sākumā, bet šis gads  iegadījies reti neparasts, tāpēc jāpārkārtojas atbilstoši dabas kaprīzēm.

“Kā esmu strādājusi, tā arī turpināšu darboties. Ar pussimt saimēm man pilnīgi pietiek, jo paplašināties neredzu jēgas,” sacīja Priekules dravniece Diāna Samate. Savu apgalvojumu viņa pamatoja ar to, ka cukurs un dažādi pakalpojumi ir kļuvuši ļoti dārgi, taču medus iepirkuma cenas ir stipri zemas. Firma “Vinnijs”, kas darbojas Cēsu apkaimē, piedāvājusi par kilogramu biteniecei samaksāt vienu latu. “Neesmu ar mieru vest produkciju trīssimt kilometru tālu par tādu smiekla cenu. Es savu medu tik zemu nevērtēju,” lepni sacīja pieredzējusī dravniece, kurai tagad darbā lieli palīgi ir kļuvuši bērni. Meita Lāsma drīz būšot ieguvusi augstāko izglītību uzņēmējdarbībā, varēšot sākt domāt par savas firmas veidošanu.

“Latvijas biškopība vēl nav ievirzījusies normālās sliedēs. Importa medus, ko realizē veikalos par dempinga cenām, gremdē vietējos ražotājus,” sprieda zemnieku saimniecības “Īpašas”  saimnieks Ilgmars Petrovics. Viņš esot pārliecināts, ka pretoties šim spiedienam ir iespējams tikai ievācot augstas kvalitātes medu, ko novērtējuši klienti. Bet, lai tas notiktu, nepieciešamas zināšanas, pieredze un tīra vide, kura aizvien vairāk tiekot apdraudēta.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Diānas Samates (centrā) iegādātās medus šūnas aiznest līdz automašīnai laipni piedāvājās kolēģis Raivo Kapūns.