Pērnajām lapām piebirušajos dārzos skatienu jau priecē pirmās sniegpulkstenītes. Gribējām tos nobildēt, lai par ilgi gaidītā pavasara dāvāto brīnumu papriecājas arī tie lasītāji, kam pašiem savu dārzu un lauku māju nav. Un tā droši vien būtu noticis, ja vien, braucot pa Liepājas – Rīgas šoseju, pie pagrieziena uz Vecpili mēs ne sastaptos ar ziemeļu gulbjiem. Migranti bija nolaidušies atpūsties un pamieloties pērn nenovāktas kukurūzas laukā. Putnu bija pārsteidzoši daudz. Šķita pat, ka zemē nokritis sniegbalts mākonis. Vecpilnieks Pēteris Lācis teica, ka gulbju barā esot 997 putni – ja mēs viņam neticot, lai pārskaitot.

Mēģinājām to darīt, bet piesardzīgie lidoņi neļāva pietuvoties un strauji pacēlās spārnos. It kā ērģeļmūzikas skaņām piepildītajā gaisā tie atgādināja dārzā skatītās sniegpulkstenītes. Ainava likās fantastiska.

Taču apkārtējie zemnieki, kam kailsals stipri nomācis ziemājus, nejūsmo par ziemeļu tundras sniegbaltajiem ciemiņiem un garo spārnu vēdu radīto ērģeļmūziku. Viņi sūdzas, ka lielie, smagie putni nodara postu panīkušajiem sējumiem. Gulbji un zosis ne tik daudz noknābājot labības cerus, cik iemīdot tos miklajā augsnē. Tādējādi tiekot radīti prāvi zaudējumi, kas kavē attīstību. Interesanti, ka, aizbaidīti projām, putni drīz vien atkal atgriežoties tajā pašā vietā. Laikam jau tos pievilina iespēja stiprināties ar zemē guļošo kukurūzas vālīšu dzintarainajiem graudiem. Tomēr jādomā, ka neparastā ainava nesaglabāsies ilgi. Gan jau ilgas pēc dzimtās vietas sauks putnus projām, un arī labība varēs sakuplot.