liepajniekiem.lv
Turas uz brīnišķīgiem cilvēkiem
“Paldies par noturēšanos, un tā tik uz priekšu! Kas ir pieci gadi? Pats sākums!” – tie ir tikai daži no novēlējumiem, kas izskanēja “Martas kioska” jubilejas un vārda dienas pasākumā, kurā bija gan iepirkšanās un loterija, gan cienāšanās ar vietējo cilvēku gatavotiem sāļiem un saldiem gardumiem.
“Pieci gadi ir pagājuši nemanot,” atzīst biedrības “Grobiņas spēkavots” vadītāja Dace Lēvalde.
Kiosks sākotnēji bija biedrības mājražotāju sagatavoto produktu tirdzniecības vieta. Biedrībā ir ap 30 biedru, taču pārtikas ražotāju un amatnieku, kuri savu produkciju dod kioskam, ir daudz vairāk.
Gadu gaitā pulks ir audzis un turpina kļūt arvien lielāks. “Pamatā ir Dienvidkurzemes mājražotāji un amatnieki.
Pircējs jau ir tas, kurš ar savu maku parāda, vai produkts ir iecienīts vai nav – ja to pērk, tātad novērtē, un tas kļūst par stabilu vērtību,” pauž D. Lēvalde.
“Kad pirms pieciem gadiem izveidojām kiosku, tā atvēršanu 27. jūlijā pasludinājām ne vien par vārda dienu, bet arī dzimšanas dienu, lai gan sākām darbu jau 7. jūlijā,” stāsta D. Lēvalde.
Tirdzniecības vietai tika dots Martas vārds, jo tā sauca kioska iepriekšējo saimnieci, kuras veikaliņā bija nopērkami ēdami un dzerami labumi gan bērniem, gan pieaugušo priekam. Kiosku slēdza, kad saimniece devās pensijā. Namiņš ilgus gadus stāvēja tukšs, bet pirms pieciem gadiem tajā atgriezās dzīvība.
“Šie pieci gadi ir pagājuši ļoti labi, kaut gan pa starpu bijis daudz visādu pārbaudījumu – kovids un citas ikdienas dzīves korekcijas.
Visu esam veiksmīgi pārvarējuši, jo mums ir brīnišķīgi cilvēki – gan pircēji, gan ļoti uzticamas pārdevējas,” uzsver biedrības pārstāve.
Pašā sākumā kioskā strādāja arī Līga Ekšteina, bet joprojām strādājošo Nadīnu Eversoni gan pircēji, gan ražotāji dēvē par kioska dvēseli. Viņai pievienojusies vēl viena pārdevēja – Ilva Kursinska. “Ar brīnišķīgiem cilvēkiem esam arī noturējušies!” saka D. Lēvalde.
Kiosks sākumā bija atvērts uz dažām stundām divas reizes nedēļā, bet tagad ik nedēļu gaida pircējus piecas dienas. “Mums teic, ka vieta ir tāda maza un šaura, bet ko var mainīt. Vieta ir iemīļota, iecienīta. Te viss piestāv,” viņa vērtē.
Rinda, kas nebeidzas
Uz ielas pie “Marts kioska” svētku reizē ar gardumiem cienā un pircējiem piedāvā loteriju, kurā visas lozes ir pilnas un var tikt pie kādiem gardumiem, īstas vietējās latvju saimnieces.
Te var nobaudīt skābputru, lauku sviestu, ko uzziest uz kārtīgas rupjmaizes, kūpinātu gaļu, sālītus gurķīšus un kāpostus, bet saldajā – burkānu sklandraušus.
“Tie ir dievīgi, vienkārši burvīgi!” sajūsmināti saka Grobiņā strādājošā Rudīte Bērziņa. “Bet nevar jau tā dikti reklamēt, citādi citi izpirks manus iecienītos gardumus!” viņa smejoties saka.
“Rinda te vienmēr stāv, man tas ir mīnuss, bet patiesībā jau labi – tas nozīmē, ka ir pircēji!” gaidīdama rindā, viņa atzīst.
“Iepērkos no pirmās dienas. Te visam ir kvalitāte! Noprovēts ir no visa kā, un viss ir garšīgs. Ja kāds produkts man iepatīkas, pajautāju, kas ir ražojuma autors,” atzīst pircēja. “Te ir bērnības garšas!” teic Rudīte.
Grobiņniece, pensionāre un nedaudz viesu biznesā piestrādājošā Malda Freiberga katrā pirkšanās reizē mājražotāju produkcijai atvēl līdz desmit eiro. “Protams, ka pērku lauku labumus, ko citu! Man šeit ir iecienīti gaļas produkti, sieri,” viņa saka.
Loterijā, iepērkoties kioskā, vinnējusi Rolanda Ekšteina Medzes pagasta “Baronu” saimniecības kazas sieru. “To vēl neesmu provējusi. Kazas sieru ēdu pirms daudziem gadiem Vācijā,” viņa piebilst.
“Mēs visas esam no kioska pirmsākumiem,” uzsver maizes un konditorejas izstrādājumu ražotāja no Grobiņas pagasta Robežniekiem Ausma Konovaļčika. “Tirgošanās šeit ir garantēta katru nedēļu, tāpēc mums arī stabili ienākumi. Tirdziņi jau arī ir, bet, kā pierādīja kovids, var arī nebūt. Bet šāda vieta mums dod peļņu,” norāda mājražotāja.
Laima Kukuka no savas saimniecības “Apogi 1” Grobiņas pagastā pirms pieciem gadiem, pašos kioska pirmsākumos, tam devusi pienu, sieru, krējumu, taču tagad ar piena pārstrādi vairs nenodarbojas, tāpēc dod tirgošanā ogas, ķiplokus un sīpolus.
“Zemenes tikai sezonā, kad tās ir, ievārījumus arī vairs netaisu! Ķiploki un sīpoli ir visu gadu,” viņa pauž. “Pienācis laiks, kad tas vairs nav man,” viņa precizē, kādēļ nenodarbojas ar piena produktu gatavošanu.
Gan viņa, gan kompānijas biedrene Inese Rence norāda, ka Pārtikas un veterinārā dienesta prasības ir izpildāmas. “Tas dod drošību gan ražotājiem, gan pircējiem,” teic Inese un turpina: “Mūsu gurķīši un kāposti izaug Vērgalē, bet pārstrādājam Grobiņā, kur dzīvojam.
Plānojam šogad kioskam piegādāt arī arbūzus un melones. Pagājušo gadu viens arbūzs izauga 14 kilogramu smags.”
Māra Ceriņa no Medzes pagasta saimniecības “Padambji 2” kioskā nodod ābolus un ogas no sava dārza, kā arī ābolu sulu. “Noņēmēji ir. Cilvēki grib tīru mantu, meklē to. Izķer ātri,” vērtē Māra. “Priecājamies, ka esam kopā, ka esam ieguvuši draugus, stabilitāti un atpazīstamību,” kolēģu teikto papildina Inese.
“Mūs patiešām pazīst visā Latvijā. Cilvēki zvana no Latvijas otras malas un prasa, kā pie mums var iepirkties – sūta mūsu ražotās preces uz ārzemēm draugiem un radiem. Jautā, vai mums ir dāvanu kartes, ko varētu uzdāvināt mūsu apkārtnē dzīvojošajiem radiem un draugiem,” norāda biedrības pārstāve.
Laura Sakalauska, kura ieradusies kopā ar bērniem Paulu un Esteri, pastāsta, ka par grobiņniekiem kļuvuši nesen. “Nācu iepazīties ar vietu, ko noteikti apmeklēšu,” viņa padalās iespaidos un nobauda skābputru, kas bērnībā bijusi iecienīta.
Bērni gan šādu ēdienu un dzērienu vienā nezina. “Taču rupjmaize, gurķi un rauši ar burkāniem, kādus cepu arī pati, viņiem labi zināmi. Gribas ticēt, ka tās būs arī viņu bērnības garšas!”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
