Uz Grobiņas pagasta “Straumēniem” devos, lai gādātu vāka bildi Ērika Hānberga topošajai grāmatai par bioloģiskajiem lauksaimniekiem un viņu ceļvedi Imantu Heinacki.

Autors teica, ka galvenā redaktore tur vēlējusies redzēt norasojušu govs purnu ar, kārumu tīkojot, no mutes garu jo garu izbāztu mēli. Zemnieku saimniecības īpašnieki Ausma un Juris Būri saprata māksliniekus un bija gatavi palīdzēt pie tāda fotoattēla tikt. Toreiz viņi pat nenojauta, cik daudz pacietības tas prasīs.

Grūts uzdevums

Kad trijatā devāmies uz aploku, kur leknajā zālē ganījās desmit piena devējas, Ausma ar gudru ziņu nesa līdzi spaini ar miltumu. Viņa cerēja, ka gotiņas, gardumu iebaudījušas, sastāsies pusaplīti un vēlīgi pozēs fotogrāfam, kuram tad atliks tikai spiest slēdzi. Tomēr tā vis nenotika. Svešu cilvēku tuvumā pamanījuši, melnraibie un brūnie lopiņi kļuva piesardzīgi. Kaut arī saimniece katru no tiem mīļi uzrunāja vārdā, biklums tik drīz tos neatstāja, un arī savas kārās mēles tie pa labi un pa kreisi nešaudīja. Pagāja aptuveni pusotra stunda, līdz pasūtījumu kaut cik izdevās īstenot.

Pa šo laiku uzzināju, kā piensaimniekiem šovasar klājas. “Pavisam saskumuši neesam, taču visvairāk nomāc milzīga neziņa par to, kā būs nākotnē. Gribētos vēl kādu laiku padarboties lauksaimniecībā. Tik daudz taču tajā ieguldīts,” sacīja “Straumēnu” saimniece, pastāstot, ka patlaban viņi nespējot izlemt, kā rīkoties ar piena kvotu. Skaidrs esot, ka ar 51 tonnu “Straumēniem” nākamgad nepietikšot, taču nevarot saprast, vai ir vērts kvotu palielināt.

Dāvinājumus negaida

Kaut arī no Eiropas Savienības atbalsta, cik nu to ir iespējams saņemt, viņi neesot atsacījušies, Būru pāris pieder pie lauksaimniekiem, kas galvenokārt raduši paļauties uz saviem spēkiem un negaida, kad kāds viņiem kaut ko dāvinās. No aizņēmumiem bankās izvairoties kā no uguns. Tādēļ paši audzējot sagaidītās telītes, bet tehniku pērkot tikai tik, cik atļauj maciņš. Patlaban ganāmpulkā tiem esot desmit slaucamas govis, no kurām lielākā daļa ir pirmpienītes. Taču jau nākamgad tas būšot lielāks. Ausma palepojās, ka piecas govis esot ierakstītas ciltsgrāmatā, bet drīzumā tur iereģistrēšot vēl četras.

Juris apguvis gan atslēdznieka, gan virpotāja un metinātāja iemaņas. Visu tehniku, kāda nu tā saimniecībā esot, saremontējot pats saviem spēkiem. Tas ļaujot “Straumēnos” gan laikus apsēties, gan rudenī pirms lielajām lietavām ražu novākt, arī lopbarības sagādei nepieciešamie agregāti, ieskaitot skābsiena ruļļu tinēju, esot viņu īpašumā. Siena laikā un citos sastrēgumu brīžos vecākiem palīgos atsteidzoties arī bērni un mazbērni. Tāpēc labi izkoptais ganāmpulks vienmēr esot paēdis un izslaukumi turoties augsti. Tagad, kad sācies ganību periods, ik pa divām dienām no saimniecības pārstrādei tiekot nogādāti 420 līdz 430 litri piena.

Pamatos liek ģimeniskumu

Skumji vienīgi, ka pat par visaugstākās kvalitātes slaukumu neko lielu nopelnīt vairs nav iespējams. “Pēdējais cenu kritums bija 1. maijā. Nezinām, kad gaidīt nākamo. Vai tad tā ir strādāšana? Vai tad tādos apstākļos kaut ko var plānot attīstībai?” vaicāja piena ražotāji. Pavisam slikti bijis laikā, kad slaukumu pārdevuši akciju sabiedrībai “Bauskas piens”. Šis uzņēmums Būriem nereti palicis parādā. Kopš sadarbība uzsākta ar sabiedrību “Nadziņi 1”, tādas lietas gan vairs nenotiekot, taču cenas noturēt nemainīgas jau nav sabiedrības spēkos. Tagad neviens vairs nezinot pateikt, kas tās īsti pienam nosaka un ietekmē. Tiem, kas apgalvo, ka to joprojām dara tirgus, galīgi neesot taisnība, jo tad jau cena nevarētu būt zemāka par slaukuma pašizmaksu. Taču pašlaik tā tāda diemžēl ir un viens otrs piena ražotājs ir spiests likvidēt savu sūri grūti sarūpēto ganāmpulku, bet citi meklē speciālistus, lai lūgtu padomu, kā izkulties no ķezas. “Straumēni” vēl pagaidām turoties. Taču pateicoties tikai tam, ka savu darbu cenā nerēķina.

“Viņi vispār ir apbrīnojami cilvēki. Strādā un izliekas, ka krīzi neredz,” Būru pāri raksturojot, sacīja pagasta lauku attīstības speciāliste Anna Viņķele. Apbrīnas vērts esot “Straumēnu” saimnieku ģimeniskums, kas, iespējams, esot viņu stipruma pamatu pamats. Neesot taču nekāds noslēpums, ka arī agrāk latviešu lauku saimniecību attīstība balstījusies uz labām attiecībām ar kaimiņiem un saskanīgu ģimeni, kurā katra nākamā paaudze turpinājusi tēvu tēvu iesākto. Tagad tāda pēctecība neesot tik bieži sastopama, bet “Straumēnos” to jūt ik uz soļa. Tur pat šajos laikos grūtsirdību nelaiž iekšā.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Ausma Būre mudina savu raibaļu pozēt fotogrāfam.