liepajniekiem.lv
“Uz ko milzīgi jaunu jūs nevarat cerēt, bet kaut kas jau nemitīgi nāk klāt kādos sīkumos un tamlīdzīgi,” viņš smaidot teic, kad ierodamies ciemos. Beigu beigās Jānis gan mums atklāj savu topošo projektu – ugunsdzēsēju auto, kuru tuvākajā laikā plānojis savest kārtībā.
Liela daļa Jāņa kolekcijā redzamo eksponātu ir ziedoti un dāvināti, taču, protams, arī paša atrasti un iegādāti.
Viņš stāsta, ka kolekcionēšana aizsākusies, jo ar tehniku uz “tu” bijis jau no septiņu gadu vecuma. “Kad man bija septiņi gadi, mana skola bija 13 kilometrus tālu. Mājās mani uzsēdināja uz mopēda, un es braucu uz skolu.
Lai nokāptu, es reiz apkritu, un tad nāca skolasbiedri, kuri to mopēdu gribēja redzēt, mani iestūma, un tā es atkal braucu mājās.
Kad biju kādā 6. klasē, tad jau ņēmu un braucu uz skolu ar tēva motociklu. Tolaik cilvēki bija pielaidīgi, jo saprata, ka bērnam tādu gabalu uz skolu tomēr kaut kā jānokļūst,” atminas Jānis, teikdams, ka, cik vien sevi atceroties, vienmēr esot kaut ko glabājis.
“Es redzu, ko nākotnē varētu izstādīt un kādam citam parādīt. Mani vienmēr interesējusi vēsture – skolā labi gāja vēsturē un esmu ļoti daudz par to interesējies. To vēl arī šodien daru, un tas viss kopumā arī iet kopā,” viņš smaidot saka.
Kolekcijā redzamās lietas, pēc Jāņa vārdiem, vairs nevarot dabūt, jo tādas vairs neražo un cilvēki bieži vien tās izmetot vai vienkārši sadedzinot.
Tas pats attiecas uz viņa savāktajiem ugunsdzēsēju tērpiem, no kuriem šodien diez vai kāds vēl eksistē.
Kāpēc tad lielai daļai ļaužu šādas vēstures liecības vairs nešķiet saglabājamas? “Cilvēkiem ir dažāda domāšana – cits negrib atgriezties tajā visā – viņam tas ir piegriezies, viņš to izdzīvojis un varbūt ir bēdīga atmiņa par to.
Mani 2011. gadā palūdza Nīcas domes priekšsēdētājs Petermaņa kungs, sakot: “Jāni, neturi sveci zem pūra, liec visu ārā, mēs gribam redzēt!” Un no tā gada kolekcija pieejama visiem publiski. Pats esmu strādājis par ugunsdzēsēju, un varbūt tas arī bija pamudinājums to visu izstādīt.
Jauniem cilvēkiem, kas tolaik nāca dienestā, nekāda interese nebija par to. Viņi gribēja ātrāk tikt prom no padomijas laika, izmest ārā un aizmirst,”
stāsta Jānis.
Par Rogu dzimtas kolekcijām jau labu laiku zināms visā Latvijā, tomēr apmeklētāju interese joprojām neapsīkstoši milzīga. “Šī ir tā vieta [telpa, kas veltīta ugunsdzēsības vēsturei], kur cilvēki visilgāko laiku pavada. Jo šī ir tēma, ar kuru katru dienu nesaskaras. Ir visas citas lietas, ar kurām ikdienā sastopas, bet ir arī tādas, ko neievēro.
Bet jāsaka tā, ka jebkurā gadījumā tā ir un būs mūsu vēsture, to neizmainīs,” saka kolekcionārs.
Kolekcijas pilnveidošanu Jānis turpina joprojām, taču atzīst, ka brīžiem esot “atslābuma momenti”, kad viss piegriežoties un neko negribas. “Ir arī ļoti grūtie brīži, piemēram, kad man ar veselību bija problēmas – tās paņēma ļoti daudz spēka divu gadu garumā. Nemaz negribu par to runāt, bet nu jau paliek labāk. Šī kolekcija bija tas, kas mani pieturēja pie darbošanās un komplektēšanas, lai cilvēkiem būtu, ko parādīt,” viņš teic.
Pirms kāda laika Jānis iegādājies 1985. gada “Gold Wing” motociklu – tas gan esot paredzēts ikdienas lietošanā ceļošanai, tomēr antīks un iederas arī kolekcijā.
Ar to bijis paredzēts šovasar doties ceļojumā, taču līdzbraucējs, ar kuru jau gadiem dodoties kopīgos izbraucienos, aizgājis viņsaulē. Tomēr doma par ceļojumu nav atmesta, jo, tāpat kā vienmēr, Jānim turpinās braukt līdzi viņa sieva.
Savukārt lielais tuvākā laika projekts ir “GAZ 66” ugunsdzēsēju automašīnas restaurācija.
“Tikko biju no slimnīcas – vārgs, knapi, knapi kustējos – un, sievai nezinot, aizbraucu uz Saldu un nopirku.
Sarunāju vedēju, un viņš nostriga februāra sniegā un dubļos, bet atveda,” pastāsta Jānis.
Pagājušajā gadā no auto apakšas notīrīti visi dubļi un apakša jau savesta kārtībā.
Šogad Jānis cer tikt galā ar mašīnas augšpusi. “Darbs milzīgi briesmīgs, iedomājieties, ka viņš gadiem pa dubļiem dzīts, nekas nav darīts un visu to notīrīt nost, tā ir katorga. Augšai jānoņem viss nost, bojātās lietas jāatjauno, stikli durvīs jāsaliek iekšā, smuki jānokrāso un tad būs atkal viens kolekcijas eksemplārs. To es vēl vēlos izdarīt priekš ugunsdzēsības kolekcijas,” viņš teic.
To, cik mašīna maksājusi, Jānis gan nevēlas atklāt. “Ja pieliktu vēl darbu klāt, tad jau viņa no zelta ir,” viņš smej.
Vasaras brīvdienās Jānis cer uz mazbērnu – 13 gadus veco dvīņu – ciemošanos, kad varbūt izdotos viņus piedabūt ar kādu birsti auto patīrīt. “Kad tehnika būs gatava, tad varētu kādu līkumu izbraukt,” viņš smaidot piebilst.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
