Aizvadītās nedēļas nogalē pēc ilgāka pārtraukuma atkal pulcējās rajona bitenieki. Viņi izvērtēja gan to, kā siltais novembris un decembris ietekmē bišu saimju pārziemošanu, gan ieskatījās tuvākajā nākotnē un runāja par nepieciešamību dibināt kooperatīvo sabiedrību, jo strādāšana pa vienam draud ar izputēšanu.

Saimes pagaidām nav apdraudētas

 Šis gads ir neparasts. Kur tas dzirdēts, ka decembrī bites vēl izlido no stropa, un vairākos pagastos tās pat esot redzētas ložņājam pa ziediem, jo patlaban daudzās Lejaskurzemes sētās neredzēti krāšņi un turklāt reti dižiem ziediem uzziedējušas Kristus rozes. Priekules pagasta dravnieks Jānis Zeltiņš tomēr uzskata, ka vēlie izlidojumi neko sliktu nevēsta. Tas esot dabīgs process, par kuru nav jāsatraucas. Bites, kas jūtot nemieru, visbiežāk stropos arī vairs nespējot atgriezties un aizejot bojā. Taču tādēļ saimei nekādas briesmas nedraudot. Bēdīgāk būtu, ja gaisa temperatūra naktīs pārsniegtu plus 12 grādus. Tad gan vajadzētu domāt par bišu piebarošanu. Izmantojot gadījumu, pieredzējušais bitenieks aicināja kolēģus mēģināt atgriezties pie Latvijai ierastajām bišu šķirnēm.

Arī cīravniece Baiba Tikuma novērojusi, ka no dienvidiem ievestās bišu šķirnes ir nemierīgākas par ziemeļniecēm. Taču šobrīd jau varot apgalvot, ka Latvijas Biškopības biedrība ir stājusies pie ciltsdarba organizēšanas valstī. Pamazām viss ieiešot savās sliedēs. Ozolniekos noklausoties apmācības kursu, sertifikātus saņēmuši vairāk nekā desmit saimju pārraugi. Arī Liepājas rajonā dravnieks Gunārs Krētainis apguvis vajadzīgās zināšanas un saņēmis mākslīgās apsēklošanas aparatūru. Tomēr, kā uzskata Baiba Tikuma, būšot vajadzīgi vismaz pieci, bet iespējams pat vairāk gadi, lai šo aparatūru apgūtu. Lieliski esot tas, ka Gunārs Krētainis biškopībā iesaistījis arī savus bērnus. Tas nozīmējot, ka dravniecībai šajā Vecpils pagasta zemnieksētā ir nākotne.

Darbojoties nodaļā, var uzkrāt noderīgas zināšanas

Kā esmu ievērojis, pēdējos gados neviena bitenieku pulcēšanās nepaiet, nepieminot varrozi. Arī šī reize nekļuva par izņēmumu. Rūpīgāk sekot saimēm un to veselības stāvoklim mudināja biedrības Liepājas nodaļas vadītājs Māris Romānovs. Pieredze rāda, ka ļauno slimību ir vieglāk ievazāt nekā pēc tam no tās atbrīvoties. Pat mātes varot būt vīrusu pārnēsātājas. Pēdējā laikā mūsu valsts dravās parādījusies vēl viena kaite, proti, nozematoze. Bīstama esot arī peru puve, kas pēdējos gados aktivizējusies. Māris Romānovs uzsvēra, ka bitenieki, kas darbojas nodaļā, vairāk vai mazāk ir apguvuši zināšanas un prot vērsties pret bišu slimībām. Taču sērgas izplatīšanās briesmas slēpjas apstāklī, ka lielākā daļa bitenieku nodaļas darbā nepiedalās un neko nezina par to, kas tajā notiek. Viņš minēja skaitļus, kas savā ziņā ir pārsteidzoši. Ja šobrīd nodaļā apvienojušies apmēram seši desmiti mūsu rajona dravnieku, tad pavisam rajona bitenieku skaits pārsniedzot sešus simtus! Turklāt visvairāk ir tādu dravnieku, kuriem pieder tikai trīs četras saimes.

Pagājusī vasara dravniekiem izrādījās reti veiksmīga, jo ienesums bija bagāts. Līdz ar to medus uzkrājumi valstī pašlaik esot lieli. Un tāpēc tagad dravnieki spiesti runāt par produkcijas tirdzniecības problēmām. Māris Romānovs nesen apmeklējis Vāczemi, kur tiecies ar kolēģiem. Viņš pastāstīja, ka tur dravniekiem šajā ziņā neesot raižu, jo ar medus realizācijas lietām nodarbojas kooperatīvā sabiedrība. Līdz ar to lieliski esot atrisināti arī medus fasēšanas un reklāmas jautājumi. Atšķirībā no Latvijas, kur medu pircējiem piedāvā iegādāties litra un pat trīs litru burkās, Vācijā to fasējot plastmasas trauciņos, kuros ietilpst tikai 50 grami. Šādi trauciņi līdzīgi bišu šūnām savienoti pa trīs un patērētājam esot ļoti ērti, jo viņš var tos uzglabāt ledusskapī un nedēļas gaitā arī izlietot.

Laiks veidot kooperatīvo sabiedrību

Māris Romānovs pastāstīja, ka kāds no vācu kolēģiem bijis lietas kursā par situāciju, kāda izveidojusies Latvijā, un draudzīgi brīdinājis, ka savrupa strādāšana un izvairīšanās no kooperatīvo sabiedrību veidošanas var novest dravniekus pie izputēšanas. Kaut ko darīt lietas labā rajonos strādājošos biteniekus mudinot ne tikai vāciešu padomi, bet arī Biškopības biedrības attieksme, jo tur aizvien tiekot uzsvērts, ka savas problēmas ir jārisina pašiem.

Un būtībā jau tas ir pareizi. Jo veltīgi ir gaidīt, ka kāds atnāks un pateiks priekšā, kā jārīkojas. Priekules bitenieks Alfrēds Puļķis, piemēram, domā, ka jāsarosās pat tādā mērā, lai medu varētu eksportēt. Kaut gan biedrības valdes priekšsēdētājs Andrejs Mizis izteicies, ka par realizāciju ārzemēs neesot ko domāt, vietējie dravnieki, rau, tomēr ir citādās domās. Un kas gan varētu viņus kavēt apvienoties un izveidot spēcīgu kooperatīvo sabiedrību Saldus, Kuldīgas un Liepājas rajona biteniekiem?

 Pagaidām tas ir tikai priekšlikums, taču, satiekoties un vienojoties, varētu paveikt vairāk. Māris Romānovs teica, ka kooperatīvs nepieciešams arī tāpēc, ka rajonā pagaidām nav tādas vietas, kur bitenieki varētu iegādāties biškopības inventāru, medikamentus, vasku un citas izejvielas. “Domājiet paši!” viņš rosināja kolēģus. Sapulcē nolēma, ka nākamajā tikšanās reizē būs atrastas un apsvērtas kandidatūras un varēs izveidot darba grupu, kas sāks strādāt pie kooperatīvās sabiedrības dibināšanas. Atbalstu šajā neatliekamajā pasākumā sniegt apsolīja arī Biškopības biedrības valdes locekle un Kurzemes koordinatore Baiba Tikuma. Viņasprāt, ja darbs sekmēšoties, sabiedrībā varētu iesaistīties arī citu Kurzemes rajonu biškopji, un tad tā jau būtu spēks, ar kuru nepieciešams rēķināties. Ja liepājnieki būs pirmie, viņiem tas nāks tikai par labu.