Uz Kroti – pa trim ceļiem

Pie Krotes pamatskolas rītos piebrauc trīs autobusi – viens ar 40 sēdvietām, divi deviņpadsmitvietīgi, katrs no sava maršruta. Bērnus ved no Tadaiķiem, Vecpils un Priekules.

Kopš Vecpilī skolas vairs nav, daļa turienes bērnu mācās Durbes vidusskolā, bet ir vecāki, kuri savas atvases sūta uz Kroti.

Skolas direktore Gita Spiģere stāsta, ka pašreizējā situācija ir izveidojusies interesanta, jo daži krotenieki izvēlējušies skolu Priekulē, savukārt ir priekulnieki, kuri brauc uz Krotes skolu.

“Viens bērns iekāpj autobusā Vecpilī pulksten 7.15, viņš gandrīz stundu ir ceļā. Dzīvo tādā vietā, no kuras autobuss pēc tam brauc lielo riņķi, pa taisno, protams, būtu ātrāk,” G. Spiģere stāsta par skolēnu, kurš uz Krotes skolu pārnācis pagājušajā mācību gadā.

Pēcpusdienā trīsvienība no skolas izbrauc pulksten 15.30. Jaunāko klašu skolēniem, kuriem stundas beidzas agrāk, ir pulciņu nodarbības, arī pagarinātā grupa. Savukārt pirmsskolēni guļ diendusu.

“Kurzemes Vārds” šonedēļ novēroja, kā no autobusiem izbirst Krotes skolēni. Īpaši skaļš bariņš atbrauca ar lielo oranžo autobusu.

Šogad skolā mācās 80 skolēni, pirmsskolas grupā ir 26 audzēkņi. Gandrīz visus ved pašvaldības transports, jo no blakus skolai esošajām daudzdzīvokļu mājām nāk tikai viens skolēns.

Katrā maršrutā ir bērnu pavadone. Viena no viņām ir pirmsskolas skolotājas palīdze Eva Bartkus. Viņa pulksten 7.30 iekāpj lielajā autobusā un ir viena no pēdējām, kas pulksten 16.30 no tā izkāpj.

Viņas pieskatītais autobuss pie skolas piebrauca 8.20, tā ka ceļā pavadītas 50 minūtes. Jautājām, ko bērni autobusā dara.

“Negarlaikojas – runā vai sēž telefonos,”

viņa atbildēja.

Mēs gan, autobusus gaidot, dzirdējām arī citu stāstu. Kāds skolnieciņš, kurš gadu no gada diendienā agri autobusā iekāpis un dienas beigās vēlu no tā izkāpis, esot gulējis gan no rītiem, gan vakaros.

Autobuss piebāzts

Uz Dzērves pamatskolu, kurā mācības sākas 8.20, bērnus ved viens autobuss, izbraucot maršruta apli. Pirmais bērns, kurš dzīvo pie Dunalkas pagasta robežas, autobusā iekāpj jau pulksten 7.10.

Skolas direktors Mairolds Blūms stāsta, ka no trešklasnieka mājām attālums līdz skolai nav liels, bet autobuss met loku cauri Cīravai, Dzērveniekiem, tur arī laiks paiet.

Viņš gan nav dzirdējis, ka kāds žēlotos par garo ceļu.

Par kājās stāvēšanu arī neviens neraud, jo saprot, ka visiem sēdvietu nepietiek. To autobusā ir 30, bet skolēni šogad – 66, un, kad iekāpj pirmsskolēni, tad jāsaspiežas vēl vairāk.

“Mazie ne, bet lielie jau iet kājām uz mājām, jo līdz Cīravai tikai pāris kilometru. Kādreiz tā vien darīja.

Uz Cīravu kursē arī satiksmes autobuss, tas ir ap diviem dienā, arī četros, tā ka var arī ar to braukt mājās,” M. Blūms atklāj, ka jau ar bārdu apaudzis sapnis par veloceliņu, lai jaunieši varētu uz skolu braukt ar velosipēdiem.

“Joprojām jāiet pa grantētu ceļu, kas bieži vien rudeņos ir sliktā stāvoklī. Autobusu šoferi rupjiem vārdiem stāsta, cik gūti pa to braukt. Dubļi, bedres…”

Pārāk gari reisi

Tiesībsargs informē, ka Dienvidkurzemes novada iedzīvotāji satraucas par pārāk gariem autobusu reisiem; daži bērni līdz tuvākajai izglītības iestādei brauc pat stundu, starp tiem ir arī skolēni sākumskolas posmā, tāpēc “ir bažas, ka netiek nodrošinātas bērnu tiesības uz atpūtu”.

Vairākus respondentus neapmierina skolēnu autobusa ilgais laiks ceļā, vietu trūkums un tas, ka transporta kustības grafiks nav salāgots ar interešu izglītības nodarbībām.

Tiesībsarga pilnvarojumā Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere aicina Dienvidkurzemes novada pašvaldību iepazīties ar individuālo gadījumu izlasi, kas norāda uz nepieciešamību pilnveidot izglītojamo transportēšanas pakalpojumus; informēt Tiesībsargu par plānoto un paveikto, kā arī citiem apsvērumiem saistībā ar skolēnu pārvadājumiem; komentēt pašvaldības organizētā un sabiedriskā transporta maršrutu grafiku un garumu, skolēniem ceļā pavadāmo laiku.

Maršrutus pārskatīs

“Nav skaidrs, kā šī aptauja ir veikta, jo, pārbaudot piederību Valsts izglītības informācijas sistēmā, nav atbilstības patiesajai skolēna adresei, pat izglītības iestādei ne. Speciāli pārbaudījām tos, kuri ar kaut ko nebija apmierināti,” Tiesībsarga ziņojumu komentē Dienvidkurzemes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Ginta Kampare.

Valsts izglītības politika uzspiež pašvaldībām slēgt mazās skolas, tai pašā laikā jānodrošina bērna labbūtībai atbilstoši transporta pakalpojumi.

Dienvidkurzemes novads nav slēdzis mazās skolas, kaut arī nav viegli tik lielā teritorijā tās uzturēt, saglabājot kvalitatīvu izglītības pieejamību.

Novadā ir izstrādāti vairāk nekā 60 autobusu maršruti, kuros kursē 53 dažādas autotransporta vienības – no deviņpadsmitvietīgiem autobusiem līdz tādiem, kuros ir 50 vietu.

Pārvadā bērnus no trīs gadu vecuma līdz vidusskolēniem.

“Pašvaldība ir radusi iespēju algot skolēnu pavadoņus, kas uzrauga bērnus brauciena laikā, jo autobusa vadītājam tas nav jādara.

Šie transporta pārvadājumi nav mazs slogs pašvaldības budžetam, taču ik gadu katru maršrutu pārstrādā, pielāgojot ikviena bērna vajadzībai nokļūt uz vecāku izvēlēto izglītības iestādi, un ne vienmēr tā ir tuvākā skola, bet skolēnus vienalga uz to ved,” uzsver G. Kampare.

“Garākie maršruti ir līdz 50 km, bet vidēji to garums ir 30–35 km, jo bērnus uzņem autobusā pēc iespējas tuvāk viņu dzīvesvietai, un tā bieži vien neatrodas pagasta centrā. Tur arī tie kilometri salasās.

Novadā vecāki nav sūdzējušies par autobusu pārvadājumiem.

Ja rodas kāda problēma, tad konkrētā izglītības iestāde to veiksmīgi risina sadarbībā ar vietējo pārvaldi, tāpēc esam neizpratnē par šādu Tiesībsarga pētījumu,” saka Izglītības pārvaldes vadītāja.

Dienvidkurzemes novada izpilddirektors Uldis Vārna apstiprina: “Daļa no problēmas ir tāda, ka ne vienmēr bērni brauc uz tuvākajām skolām. Piemēram, no Rucavas brauc uz skolu Nīcā, lai gan Rucavā ir skola, no Cīravas dodas uz Durbi, bet turpat ir Dzērves skola.

Vecāki vai nu paši mācījušies tālākā skolā un grib, lai bērni iesāto turpina, vai arī domā, ka tā kaut kādā veidā ir labāka. Tāpēc arī maršruti sanāk garāki.”

Skolēnu pārvadājumu maršrutus pašvaldība centīšoties pārskatīt. Šobrīd tie esot palikuši, kādi bija astoņu novadu laikā. Tad katra pašvaldība centās vest bērnus uz skolu, savā teritorijā, lai tikai skolēnu skaits būtu lielāks.

“Ja maršrutus optimizēsim, jābrauc būs mazāku laiku,”

prognozē U. Vārna.

Pašvaldība jau ir veikusi priekšdarbus, lai skolēnu pārvadājumus padarītu izdevīgākus, bet – ne līdz galam.

Novada pašvaldība nevar ietekmēt vecāku izvēli, kur bērniem mācīties, taču, ja viņi brauc ar novada transportu, tad pašvaldības vēlme vai lūgums būtu izvēlēties tuvāko skolu, pauž izpilddirektors.

Skolēnu pārvadājumi ir finansiāls atspaids

Zane Jonaite, Gaviezes iedzīvotāja

Divas mūsu meitas brauc uz Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolu, viņas mācās 2. un 3. klasē, jaunākā meita un dēls apmeklē Grobiņas bērnudārza “Ūdelīte” filiāli tepat, Gaviezes centrā.

Uz Grobiņu skolēnus no Gaviezes ved autobuss, kas pietur mūsu mājas ceļa galā. Tas arī uz centru aizved bērndārzniekus. Līdzi braucauklīte, kas viņus pieskata un centrā izkāpj kopā ar bērniem.

Līdz lielajam ceļam es pavadu, bet skolnieces ir pietiekami lielas un var arī līdz pieturai aiziet vienas.

Mūsu bērniem paveicies, ka nav ilgi jānīkst autobusā, jo dzīvojam tuvu centram.

Viņi iekāpj astoņos, bet zinu, ka maršrutu sāk braukt jau septiņos. Ceļā pavada kādas 20–25 minūtes, jo autobuss vēl iegriežas Iļģos. Stundas sākas pusdeviņos.

Mūsu ģimenei finansiāli tas ir liels atspaids, ka pašiem nav bērni jāved katru rītu ar mašīnu un pēcpusdienās jāsavāc.

Ir mazliet žēl, ka sanāk gara diena, jo no skolas autobuss atiet tikai 16.10. Taču skolā ir dažādi pulciņi, var paspēt aiziet uz tiem un izdarīt visu, ko sirds kāro. Mācoties mazajās klasēs, pagūst arī uz mākslas skolu.

Esmu novērojusi tādu priekšrocību braukšanai ar skolas autobusu, ka bērnudārza bērniem vieglāk rītos atvadīties no mammas. Iekāpj autobusā un aizbrauc, sirds mierīga. Bet, ja mamma aizved uz dārziņu, tad šķirties grūti.

Uzziņai

Izglītības sasniedzamības kritēriji

1.–6. klašu posmā piemēro principu “izglītība tuvāk dzīvesvietai”. Ceļā pavadītais laiks uz skolu vai no tās – ne ilgāks par 40 minūtēm ar pašvaldības organizētu transportu.

7.–12. klasēm attālums starp izglītības iestādēm ir ne vairāk kā 50 km. Ceļā pavadītais laiks vienā virzienā – ne ilgāks par 55–60 minūtēm ar pašvaldības organizētu transportu.

Tiesībsargs aicina

– Pašvaldībām bērnu interesēs nepieciešams pilnveidot skolēnu pārvadājumu pakalpojumus, nepieļaujot ir alternatīvu risinājumu – dzīvošanu internātā.

– Jau 2017. gadā Tiesībsarga birojs veica izpēti, kā agrs mācību sākums ietekmē bērnu un jauniešu veselību, un aicināja Veselības ministriju un Izglītības un zinātnes ministriju vērtēt iespēju noteikt pamatskolu un vidusskolu audzēkņiem vienotu mācību stundu sākuma pieļaujamo agrāko laiku.

Avots: Tiesībsarga birojs

Es domāju tā: Kā bērnībā nokļuvāt skolā?

Līga Cobele – biroja administratore:

– Es uz skolu gāju kājām. Tolaik dzīvoju Aizputes pagasta Rokasbirzē. Mēs dzīvojām daudzdzīvokļu mājās, un man līdz skolai nebija tālu. Vienmēr gāju kopā ar draugiem, klasesbiedriem, kuri dzīvoja blakus. Tajā laikā jau nemaz nebija, ar ko aizvest. Skolas autobuss veda no tālākām vietām, bet tie, kas gribēja pēc stundām tikt ātrāk mājās, negaidīja autobusu, gāja ar kājām.

Vija Laipniece – folkloras kopas “Vēlava” vadītāja:

– Uz skolu gāju kājām. Es mācījos Liepājas 1. vidusskolā, tagad Liepājas Valsts ģimnāzijā. Pati tad dzīvoju Jaunliepājā, bija jāiet pāri tiltam. Ceļā pavadīju apmēram 15 minūtes, un tā visus 11 gadus. Ceļu iegaumēt nebija grūti. Tagad ir interesanti pavērot, cik daudzas mājas pēc skolas gadiem tur pazudušas. Es saprotu, ka mūsdienās vairāk domā par ērtībām, bet dažkārt ir labi, ja bērni līdz skolai arī pastaigā kājām. Lai gan atceros, ka sliktos laikapstākļos nebija patīkami iet, īpaši ziemā.

Uldis Roķis – strādā par ēku pārzini:

– Es kādreiz dzīvoju un mācījos Rīgā. Skola man bija ļoti tuvu. Priekšā bija viena piecstāvu māja, šķērsiela, un tad jau skola klāt! Nevajadzēja domāt par transportu. Kad mācījos nākamajā izglītības iestādē, bija jābrauc no Ķengaraga uz Imantu. No rīta es braucu ar vilcienu virzienā no Lielvārdes uz Rīgu, tad pārsēdos Jūrmalas vilcienā. Kad bija jātiek mājās, skatījos iespējas.

Vita Hartmane – Liepājas Latviešu biedrības nama vadītāja:

– Mācījos Raiņa 6. vidusskolā. Uz skolu tiku ļoti vienkārši – ar kājām. Dzīvoju Alejas ielā, un mani 1. klasē aizveda līdz skolai Ganību ielā. Tā bija jauna, tikko atvērta. 11 gadus gāju turp un atpakaļ pa maršrutu – Alejas iela, Sudrabu Edžus iela, Pļavu iela, 6. skola. Visgrūtāk mums bija tikt pāri laukumam, kur galapunktā apgriezās tramvajs. Tā vispār bija ļoti viltīga vieta, jo tur bija arī lētākais konfekšu veikals.

Alla Gordajenko – pensionāre:

– Man skola bija ļoti tuvu mājām. Dzīvoju Liepājas Velnciemā un katru dienu gāju uz skolu “Laumas” rajonā. Tur bija 11. vidusskola, kas nu jau sen ir aizvērta, tagad stāv tukša. Tur tolaik bija astoņas klases. Pēc tam jau aizbraucu mācīties uz Vainogradu.

11Skatīt galeriju