Siesim rudzu kūlīšus, ņemiet līdzi labu garastāvokli! Uz neparastu talku Grobiņas pagasta “Purvičos” šādi aicināja Andris Leimants ar meitu Arnitu. “Man jau rudzus nevajag graudu dēļ, svarīgs ir pasākums pats par sevi. Mums vajag to darīšanu. Vai lauku ar kūlīšiem jūs šodien vēl kaut kur redzēsiet?” vaicā “Purviču” saimnieks.

Rudzi atjauno zemi

Uz pļaujas talku sanākuši gan “Purviču” kaimiņi, kuri, pēc A. Leimanta teiktā, esot labākie no labākajiem, gan Latvijas Sarkanā krusta Grobiņas nodaļas vadītāja Inta Mangale sarunājusi zinošus un čaklus ļaudis no sociālās grupiņas “Kopā būt”.

Kāpēc Andris ķēries pie rudzu audzēšanas? “Pats sev problēmas sagādāju,” viņš nosmaida. Šajā zemes gabalā četrus gadus no vietas bijis krāšņais dāliju lauks. “Kaut kas bija jādara, nevar visu laiku vienu un to pašu. Rudzi atjauno zemi. Pagājušajā gadā meklēju rudzus. Beigās atveda no Ventspils,” pastāsta saimnieks. Sēklu dabūt ir sarežģīti, jo rudzus Latvijā audzējot ļoti maz. “Problēma radās tāpēc, ka biju domājis rudzus vienkārši ieart zemē mēslojumam. Bet, re, kādi smuki izauguši, man žēl,” smagās, nolīkušās vārpas rāda A. Leimants.

Lai arī plānots lietot sentēvu metodes, ar rokām labību tomēr nepļauj. Andra krājumos ir zirga vilkmes izkapts, kuru šoreiz kustinās traktors. Pļaujamrīks ir no pirmās Latvijas laikiem, līdzīgi Liepājā ražoti Tosmares rūpnīcā, bet Andris domā, ka šī ir amerikāņu. Aizņēmies no laba cilvēka, nopļāvis zāli sienam, un tā arī darbarīks palicis šajā sētā, kur tiek izmantots.

Traks un vecmodīgs

“Atceros, kā pirms gadiem desmit teica kāds vecs vīrs – paskatieties, kādreiz uz laukiem stāvēja zārdi, tagad tikai ruloni,” izmaiņas raksturo A. Leimants. Par mūsdienu saimniekošanu viņam sirds sāpot un smagi noskatīties, kā lielsaimnieki laukus apstrādā. “Mans caurais zābaks ir gudrāks. Tā nav lauku strādāšana, tā ir muļļāšana. Sagrūž ķīmiju virsū, lauku noplicina un brīnās, ka viņiem ražas nav. No tiem modernajiem kombainiem puse uz lauka paliek. Kad kombains ir noskrējis, ja uzlīst lietus, graudi dīgst. Viss ir zaļš – tas parāda, cik daudz uz lauka paliek. Manā uzskatā tas ir nepareizi. Esmu traks un vecmodīgs,” nopūšas saimnieks.

Katru labību agrāk pļāvuši citādi. Mieži un kvieši ir zemāki, rudzi ir gari. Auzām atkarīgs no zemes, ir garas un ir zemas. “Krāmēja krabiķos, zārdos, veda mājās un katru vārpiņu centās uzlasīt. Atceros, mamma stāstīja, ka pat kolhoza pirmajos gados bērni sūtīti lasīt vārpas, kas palikušas,” stāsta Andris. Viņš pats kūlīšus siet nemākot. Kā darbs darāms, ierāda vecāki cilvēki, kas to māk. Katrā novadā darot citādi, neesot viena standarta.

Kad izkapts pirmo vālu nogāzusi, vienprātības patiešām nav. Kāds sauc, ka neiztikt bez grābekļa, cits pikts par tik nesaprātīgu ideju. Vienojošā doma – nav tik vienkārši un būtu ļoti smagi šādi visu dienu karstumā strādāt uz lauka. Prātīgi saģērbušies tie, kam krekls ar garam piedurknēm, citādi āri saskrāpē ādu.

Sievu darbs

Ja nedara, viss izskatās vienkārši. Saņem kopā nopļautos rudzus, vienu sauju savirpina kūlīša sasiešanai. “Ja jau esmu nodzīvojusi gandrīz līdz 90 gadiem, tad būtu jāprot šodien arī vēl,” rudzu vākšana itin veikli vedas Vilmai Jūrmalei. “Sava zemīte ģimenei bija, 12 hektāri Kalnišķu ciemā. Audzēja visu, kas vajadzīgs saimniecībā, un ar rokām visu novāca. Tehnikas nekādas nebija, zirgs bija viens. Ar kaimiņu likās kopā, kad vajadzēja. Kad sākās kolhozs, man bija piecpadsmit gadu. Mūspusē labības pļaujmašīnu vēl nebija, uztaisīja šitādu pašu traktoru, tikai tas bija uzlabots. Sataisīja kūlīšus, mēs gājām pakaļ un sējām,” pastāsta sirmgalve.

Svarīgākais esot kūlīti pareizi sasiet. “Apsien, divreiz sagriež un aizbāž to vienu galiņu. Saliek statiņos, lai zināmu laiku nožūst. Lai saliktu statiņu, vajag deviņus kūļus. Ja bija lietains laiks, no tiem pašiem kūlīšiem lika statiņiem cepurītes. Pēc tam veda rijā, sakrāva. Rudenī kuļmašīna gāja no mājas uz māju,” atceras V. Jūrmale.

Arī I. Mangale labi tiek galā ar kūlīšiem un vēl jauniešus pamāca. “Laukos, Gramzdā, mums bija daudz radu. Braucām līdzi vecmammai. Darīts kopš tiem laikiem nav, tas ir tik forši! Jāiejūtas to laiku ādā. Ar Vilmu pasēdējām, papļāpājām, kā viņa atceras to darīšanu. Šo darbu sievas vairāk darīja. Jāpadomā, vai kāds vīrs to var izturēt visu dienu,” viņa spriež. Jauns puisis vārdā Mikus piekrīt: “Ja tā būtu visu dienu jāstrādā, būtu grūti.”

Pirmais stats tāds ļodzīgs izskatās, un talkā ar padomu nāk “Kurzemes Vārda” fotogrāfs Andris Gertsons, kurš arī labi atceras labības novākšanu, pats vārpas lasījis pa laukiem. Kūlīšus sienot, apakšējiem galiem jābūt vienā garumā, lai kūlītis stabili stāvētu uz zemes, nevar pavirši sagrābt klēpi, no kura stiebri karājas laukā katrs savā garumā.

Basām kājām labirintā

Tā kā A. Leimants ne mirkli nedzīvo dīkā, “Purvičos” būs pabeigts vairāk nekā divu gadu darbs – tapis labirints. 22. augustā uz šejieni aicinās “Atvērto dienu laukos” pasākumā – pulksten 11 atklās labirintu un baskāju taku, kas ik gadu tapusi garāka. “Neviens nav precīzi mērījis, bet rēķinām, ka varētu būt trīssimt metru,” domā saimnieks.

Arnita Leimante lepojas ar ģimenes paveikto: “Labirints tapis tikai no otrreizējās pārstrādes materiāliem – pudelēm, korķīšiem, un riepām. Izmantotas autoriepas, kuras pašiem bija, kā arī visiem prasījām, lai nemet laukā. Labāk izmantot šeit, nevis tās kaut kur sadedzina vai izmet mežā.”