Priekules amatierteātris ir atgriezies no dramatisko
kolektīvu festivāla, kurš norisinājās Rīgā, Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. No
Liepājas reģiona kolektīviem priekulnieki bija vienīgie, kas uzstājās
galvaspilsētā.

“Viss gāja
normāli. Mums gan maķenīt patraucēja lietus, bet tā bija labi,”  priekšnesumu Latvijas mazpilsētu un pagastu
amatierteātru svētkos vērtē Priekules kolektīva režisore Ināra Kalnarāja.
Priekulniekiem viens no lielākajiem jaunumiem, ar ko nācās saskarties pasākuma
laikā, bija uzstāšanās ar mikrofoniem.

Uz festivālu, kurš
ilga divas dienas, pulcējās diezgan prāvs apmeklētāju pulks, un tas kolektīviem
esot bijis pa rātam. “Tā ir visnotaļ vērtīga pieredze. Spēlējām Rūdolfa
Blaumaņa lugu “Ļaunais gars” brīvā dabā, nevis ar dekorācijām, bet
izmantojot tās ēkas, kas ir Kurzemes sētā.” Pārējie kolektīvi uzstājās
citu novadu sētās, arī Saieta namā.

Aizvadījuši pirmo
festivālu, organizatori plāno aicināt uz Rīgu mazpilsētu un pagastu kolektīvus
arī nākamgad. “Lai lauku amatierteātrīši var izbraukt pie citiem
uzspēlēt,” saka I. Kalnarāja. No Liepājas reģiona novadiem Priekules
kolektīvs bijis vienīgais. “Tadaiķi it kā arī bija, bet viņiem uzstāšanās
notika nedēļu pirms festivāla. Beigās kolektīvu bija tik daudz, ka visus vienā
reizē nevarēja parādīt.”

Šādi festivāli ir
labs veids, kā izvērtēt citu kolektīvu uzstāšanos un apgūt ko jaunu. “Un
arī, lai parādītu sevi. Mēs jau neiestudējam izrādes tikai iestudēšanas pēc.
Mūsu mērķis ir kādam arī parādīt,” saka I. Kalnarāja. Jo biežāk tiek
spēlētas izrādes, jo augstāks ir arī aktieru līmenis.

Spēlmaņi
labprāt  būtu noskatījušies arī pārējo
amatierteātru izrādes, bet tas nav sanācis. “Ceļš jau mums ir dikti tāls,
tā ka braukt pa nakti, lai redzētu citus kolektīvus un vēl paši uzstātos, nav
prātīgi. Saprotu, ka no Latgales kolektīvi brauca ar teltīm un nakšņoja ezera
krastā, bet mēs visi esam darba cilvēki un tā nevarējām,” pastāsta
režisore. “Ja uzstātos jau pirmajā dienā, tad varētu pēc tam pa nakti
vāvuļot, bet pirms spēlēšanas ir vajadzīga atpūta.”